Trešdien, 20. janvārī, nominācijas iesniegumu parakstīja kultūras ministrs Nauris Puntulis, platformā ZOOM klātesot Kuldīgas novada Domes priekšsēdētājai Ingai Bērziņai, ārlietu ministra padomniecei Gundai Reirei, Kuldīgas novada Būvvaldes vadītājai, arhitektūras doktorei Janai Jākobsonei, UNESCO Latvijas Nacionālās komisijas ģenerālsekretārei Baibai Moļņikai un Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldes vadītājam Jurim Dambim.
Ideja par Kuldīgas pieteikšanu UNESCO pasaules mantojuma sarakstam ir sena – tā radusies uzreiz pēc tam, kad Latvija 1997. gadā ratificēja Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizācijas (UNESCO) Konvenciju par pasaules kultūras un dabas mantojuma aizsardzību. Darbs pie nominācijas izstrādes aizsākās 2001. gadā toreizējā Kuldīgas mēra, pēc profesijas arhitekta, Edgara Zalāna laikā. Viņa vadībā aizsākto turpina un Kuldīgas virzību uz UNESCO atbalsta Inga Bērziņa, kura pašvaldību vada kopš 2007. gada.
“Esmu pagodināts par iespēju jau otro reizi laikā, kamēr pildu ministra pienākumus, parakstīt Latvijas pieteikumu nominācijai UNESCO Pasaules mantojuma sarakstam. Precīzi pirms gada savu apņemšanos pieteikties šai nominācijai apliecināja Grobiņa, bet šodien – mūsu pilsēta – kultūras mantojuma pērle Kuldīga. Kuldīgas nominācija, izceļot Kurzemes un Zemgales hercogistes laikā radušos pilsētbūvniecisko struktūru, atspoguļo sabiedrības kā tradīcijas nesēju nozīmīgo lomu kultūras mantojuma saglabāšanā. Kuldīgas novada pašvaldība ar savu saliedēto un entuziastisko kolektīvu Latvijas mērogā sevi ir pierādījusi kā lielisks saimnieks, radot labās prakses piemēru aizsargājama pilsētas vēsturiskā centra saglabāšanā, veicot ieguldījumus, iesaistot iedzīvotājus un ar savu paraugu iedvesmojot,” akcentē kultūras ministrs Nauris Puntulis.
“Kuldīgai šodien ir liela diena, jo noslēdzies ir turpat divdesmit gadu periods, kura laikā mēs esam strādājuši un gājuši šo ceļu, lai nonāktu līdz pieteikumam UNESCO Pasaules mantojuma sarakstam. Man gribas izteikt pārliecību, ka Kuldīga iekļūs UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā, un tas būs liels panākums ne tikai Kuldīgai, bet visai Latvijai. Gribas šodien pateikt ļoti lielu paldies tieši kuldīdzniekiem, iedzīvotājiem, jo viennozīmīgi šo gadu laikā ir arī veidojusies un augusi izpratne par mantojumu, kurā mēs dzīvojam, un iedzīvotāji to ir gan novērtējuši, gan saudzējuši un attīstījuši, jo tikai mēs visi kopā, par to rūpējoties un par to domājot, varam būt cienīgi būt UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā,” pasākumā sacīja Kuldīgas novada Domes priekšsēdētāja Inga Bērziņa. Viņa pateicās kādreizējam Kuldīgas mēram Edgaram Zalānam, kuram pirms daudziem gadiem radās šī pārdrošā ideja, un pašvaldības Būvvaldes vadītājai Janai Jākobsonei, kura daudzu gadu garumā ir bijusi nominācijas procesa virzītāja un pārraudzītāja.
Kuldīga ir UNESCO Latvijas Nacionālajā sarakstā kopš 2004. gada. Lai pilsētu būtu iespējams pieteikt Pasaules mantojuma sarakstam, bija nepieciešams sakārtot pilsētas vēsturisko centru, izstrādāt apsaimniekošanas un attīstības plānus, apzināt Kuldīgas pilsētas vērtības, tās saglabāt un mērķtiecīgi atjaunot. Ļoti svarīga ir pilsētas iedzīvotāju, namu īpašnieku, apsaimniekotāju un Kuldīgas novada pašvaldības sadarbība, kas izveidojusies par neatņemamu vēsturiskā centra pārvaldības daļu. 2011. gadā tika apstiprināts Kuldīgas vecpilsētas saglabāšanas un attīstības plāns, kas visaptveroši iekļauj kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanas dažādus aspektus, tos integrējot ekonomiskās attīstības, vides aizsardzības, tūrisma un kultūras attīstības sadaļās. Tāpat rūpīgi un ilgstoši strādāts, pētot un popularizējot pilsētas vēsturisko arhitektūru un pilsētbūvniecību, ainavu un dabas vērtības, kā arī nemateriālo kultūras mantojumu. Kuldīgas kultūrvēsturiskais mantojums tiek pārvaldīts ļoti mērķtiecīgi, īpašu vērību pievēršot oriģinālo vērtību saglabāšanai, ievērojot autentiskuma principus un kopjot vēsturiskās pilsētvides kopējo integritāti.
Pēc UNESCO Latvijas Nacionālās komisijas Asamblejas ieteikuma Kuldīgas novada pašvaldība 2018. gadā nominācijas sagatavošanā piesaistīja starptautisku ekspertu un studentu grupu no Brandenburgas Tehniskās Universitātes Mantojuma pārvaldības institūta profesores Britas Rūdolfas vadībā. B. Rūdolfa pēc rūpīgas izpētes ieteica Kuldīgas īpašas nozīmes universālās vērtības pamatojumu balstīt Kurzemes – Zemalles hercogistes laika posma kontekstā.
UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā Latviju šobrīd pārstāv Rīgas vēsturiskais centrs (1997) un Strūves ģeodēziskais loks (2005). Pēc ilgāka pārtraukuma Latvija 2020. gada sākumā iesniedza izvērtēšanai Grobiņas arheoloģiskā ansambļa nomināciju. 2021. gadā Latvija šai nominācija piesaka arī Kuldīgu. Iesniegtās nominācijas Pasaules mantojuma sarakstam izvērtē padomdevējinstitūcija Starptautiskā ievērojamu vietu un pieminekļu padome (ICOMOS). Ņemot vērā ekspertu ieteikumus, lēmumus par vietu iekļaušanu Pasaules mantojuma sarakstā pieņem UNESCO Pasaules mantojuma komiteja.
Par UNESCO Pasaules mantojumu
UNESCO Pasaules mantojuma saraksts ietver pasaules nozīmīgākās kultūras un dabas mantojuma vietas, kurām piemīt īpašas nozīmes universāla vērtība. Pašreiz Pasaules mantojuma sarakstā iekļautas 1121 vietas, kas atrodas 167 pasaules valstīs. Tās ataino cilvēka radošā gara meistardarbus, kā arī unikālas pasaules dabas vietas, kam piemīt īpaša estētika, bioloģiskā daudzveidība vai savdabīga mijiedarbe ar pasaules kultūru attīstību.
Par Kurzemes un Zemgales hercogistes laika liecībām Kuldīgā. Izpēšu secinājumi
Aizsākusies kā neliela viduslaiku apmetne, Kuldīga – tolaik Goldingena – gadsimtu gaitā auga un attīstījās, bet tieši Kurzemes un Zemgales hercogistes laiks ļāva Kuldīgai patiešām uzplaukt un kļūt par reģionālu amatniecības un tirdzniecības centru. Hercogistes laikā Kuldīga kļuva pat par valdnieka rezidenci, tā iegūstot ietekmi un nozīmi reģionā un arī starptautiskā mērogā. Tā kā Kurzemes un Zemgales hercogiste pastāvēja vairāk nekā divus gadsimtus, tā veidoja pilsētu daudz ilgāk nekā Krievijas ietekme vai Latvijas Republikas pastāvēšanas laiks. Tādējādi hercogiste arī mūsdienās ietekmē Kuldīgas garu.
Kuldīga kā Kurzemes un Zemgales hercogistes valdnieka pirmā rezidence un būtisks administratīvais centrs ir unikāla ar to, ka vislabāk uz pasaules ataino hercogisti un tās izaugsmi, starptautisko tirdzniecību un kultūras apmaiņu. Kuldīgas vēsturiskais centrs ir vislabāk saglabājusies un pēdējā atlikusī pilsētvides liecība, kas atspoguļojas saglabātajā ielu un laukumu plānojumā, autentiskajos arhitektūras elementos, ēku būvkonstrukcijās un fasādēs, kā arī saglabātajos ainavas elementos.
Hercogistes laika liecības Kuldīgā fiksētas, analizējot Fridriha Babsta 1797. gadā veidotu Kuldīgas senāko karti, salīdzinot to ar jaunākām kartēm un situāciju mūsdienās, apsekojot un fotofiksējot ēkas un pārējās hercogistes laika liecības.
Kopumā 1797. gada Kuldīgas kartes aptvertajā teritorijā apsekotas un fotofiksētas 93 ēkas. Secināts, ka 36 ēkas uzceltas līdz 18. gadsimta beigām un ir saglabājušās. No tām 17 ēkās saglabājies līdz 18. gadsimta beigām būvētas ēkas apjoms. Savukārt 19 ēkas pārbūvētas, vizuāli izmainot to sākotnējo veidolu, bet saglabājot līdz 18. gadsimta beigām būvētu ēku konstrukcijas. Kā nozīmīgākos piemērus var nosaukt Sv. Katrīnas baznīcu, Svētās Trīsvienības Romas katoļu baznīcu, ēkas Raiņa ielā 4, Baznīcas ielā 10 jeb hercoga aptieku, Baznīcas ielā 17 jeb Štefenhāgena namu, kā arī Pētera kapličas zvanu torni, kas iezīmē senāko pilsētas kapu vietu. Nozīmīgas ir arī pārējās ēkas, piemēram, ēka Pasta ielā 5, kur saglabājies 18. gadsimta logs, loga apmales un slēģi ar aprīkojumu, kas uzskatāms par vecāko zināmo logu Kuldīgā. Vairākās ēkās saglabājušās hercogistes laika manteļskursteņu konstrukcijas.
Apsekojot vēlāk uzceltas ēkas, secināts, ka 57 ēku arhitektoniskajā veidolā saglabātas Kurzemes hercogistes laika māju apjoma iezīmes, tostarp 42 ēkas uzceltas līdz 18. gadsimta beigām būvēto māju vietā. Kopumā ēkas, kas saglabājušās, un arī ēkas, kas būvētas vēlāk, ievērojot tā laika tradīcijas, raksturo Kurzemes hercogistes laika celtniecību un veido vizuālu priekšstatu par tā laika pilsētvidi.
Pētot un kartējot Kurzemes hercogistes laika pilsētvidi Kuldīgā, bez ēkām izvērtēti arī citi raksturīgie pilsētvides elementi, par kuriem atrodamas norādes tā laika vizuālajos materiālos – kartēs, zīmējumos, grafikās: ielu tīkls un ceļi, laukumi, ūdens tilpes, to šķērsošanas vietas un pārvadi (tilti, tiltiņi), reljefs un ainavu veidojoši elementi.
Secināts, ka vecpilsētas robežās saglabājušās 100% visas 18. gadsimta plānā redzamās galvenās ielas (ceļi) un ap 95% šķērsielu. No ūdenstilpēm saglabājusies gan Venta, gan Alekšupīte un Pipevalks, un kopumā var atzīmēt, ka ūdenstilpnes vecpilsētas teritorijā saglabājušās vismaz 60% apmērā no 1797. gada kartē redzamajām, bet reljefs ar pils nocietinājuma vaļņiem nedaudz transformētā veidā – gandrīz 100% apjomā. Rumba un krāces, kas ir neiztrūkstoši redzamas visos zināmajos 18. gadsimta zīmējumos un gleznās, pilnā apjomā redzamas arī šodien.
Arī no Alekšupītes šķērsojumiem 80% joprojām redzami pilsētvidē, tiltu skaits gan ir palielinājies no 5 uz 11. No 1797. gada kartē atzīmētajiem laukumiem 40% ir pilnībā saglabājuši sākotnējo funkciju, bet 60% ir daļēji vai pilnībā transformēti par publiski pieejamu, dažādas funkcijas apvienojošu teritoriju. Ainaviski nozīmīgs un zaļajai zonai piederīgs līdz mūsdienām 100% apjomā saglabājies Ventas krasta reljefs. Pārējā apzaļumotā teritorija, kurā ietverti apstādījumi un kapsētas, no 1797. gada situācijas līdz mūsu dienām saglabājusies apmēram 30 – 40% robežās.
Kurzemes un Zemgales hercogistes vairāk kā divus gadsimtus ilgušais posms ir nozīmīgs pasaules kultūras atmiņā un Kuldīgas pilsētas attīstības aspektā, kā arī Kuldīgas vēsturiskajā centrā joprojām ir vērojama apjomīga šī perioda liecību klātbūtne un ietekme kopējā kultūrainavā, īpaši vides noskaņā un izjūtu līmenī. Kuldīgas vecpilsēta ir saglabājusi dažādu laika posmu mantojumu, tomēr tās homogēnā, harmoniskā vide ir unikāla ar hercogistes laika bagātīgu liecību klātbūtni, izceļot konkrētu, pasaulē unikālu vēstures periodu un tā saglabājušos mantojumu.
Informācijas avots: