UNESCO Pasaules mantojuma Latvijas nacionālais saraksts ir izveidots ar mērķi izcelt, apzināt un popularizēt Latvijas kultūras un dabas mantojumu, kam UNESCO Konvencijas par pasaules kultūras un dabas mantojuma aizsardzību izpratnē ir īpašas nozīmes universāla vērtība Latvijas, Eiropas un pasaules mantojuma kontekstā, un kas ir aizsargājams un nododams nākamajām paaudzēm. UNESCO Pasaules mantojuma nacionālajos sarakstos iekļautās kultūras un/vai dabas mantojuma vietas dalībvalstis nākotnē var nominēt Pasaules mantojuma sarakstam.
Latvijā par šādām īpašas nozīmes universālas vērtības vietām ir atzītas kā kultūras, tā arī dabas mantojuma vietas. Latvijas nacionālajā sarakstā iekļautas 3 vietas:
Daugavas loki
Daugavas upes senleja ar tās raksturīgajiem lokiem un tipiskajām virspalu terasēm šajā vietā veidojusies apmēram pirms 15–13 tūkstošiem gadu. Daugavas upe šajā posmā veido deviņus lielus lokus un daudzus citus upes ielejas tektoniskos elementus, kas ir unikāli un mūsdienās ļoti reti sastopami ģeomorfoloģiskie veidojumi cilvēka darbības neizmainīto lielo Eiropas līdzenuma upju kontekstā. Vieta ir unikāla ar retu augu un dzīvnieku sugu populāciju, kam labvēlīgus apstākļus nodrošina īpatnējais mikroklimats un augšņu sastāvs, un Daugavas upes ieleja kalpo kā ekoloģiskais koridors sugu migrācijai.
Daugavas upe kā dabiska robežšķirtne, transporta un tirdzniecības ceļš ir bijusi nozīmīga arī kultūras vēstures ziņā. Daudzie arheoloģijas, arhitektūras, vēstures un mākslas pieminekļi norāda uz intensīvu cilvēku darbību jau kopš arhaiskā perioda, par ko liecina šeit saglabājušies pilskalni un apmetnes.
Grobiņas arheoloģiskais ansamblis
Grobiņa ir senākā un plašākā līdz šim zināmā skandināvu apmešanās vieta Baltijas jūras austrumu un dienvidaustrumu piekrastē vikingu laikā, kas nosaka šo pieminekļu unikalitāti. Grobiņas arheoloģiskais ansamblis ir izcils tradicionālas cilvēku apmešanās vietas paraugs, kas saistīts ar vikingu laikmeta kultūrai raksturīgo dzīvesveidu.
Grobiņas arheoloģiskā ansambļa pieminekļi veido savstarpēji saistītu elementu kopumu, kas iekļaujas vikingu pieminekļu tīklā, atspoguļojot tā veidošanās agrāko stadiju, un ļauj ticami rekonstruēt seno Grobiņas iedzīvotāju – kuršu un skandināvu – nodarbošanos un dzīvesveidu. Grobiņas arheoloģiskais ansamblis lielā mērā ir saglabājis tā pastāvēšanas laikā raksturīgo ainavu, un ansamblī iekļautie pieminekļi ilustrē nozīmīgu un ilgstošu posmu kuršu un skandināvu vēsturē.
Rundāles pils apbūves ansamblis ar dārzu un meža parku
Rundāles pils ir vienīgais Krievijas galma arhitekta Frančesko Rastrelli būvniecības projekts, kas tapis viņa agrīnajā 20 gadu darbības posmā, nav piedzīvojis pārbūves 19. gadsimta gaitā un nav ticis postīts 20. gadsimta revolūcijās un karos. Līdz ar to visā Rundāles pils pastāvēšanas vēsturē apbūve nav tikusi pakļauta nozīmīgām pārbūvēm, kas izmainītu pils arhitektonisko tēlu. Rundāles pils apbūves kompleksā ar dārzu un meža parku ir izdevies saglabāt tā būvniecības laikam atbilstošo vēsturisko, sociālo un māksliniecisko raksturu, kas piešķir objektam autentisku baroka laikmeta gara izjūtu un nosaka vietas īpašās nozīmes universālo vērtību.