Gunta Klismeta,
Latvijas Pašvaldību savienības žurnāls LOGS
Pirms 25 gadiem Latvija pievienojās Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizācijai (UNESCO), lai kopā ar citām pasaules valstīm darbotos miera un starpkultūru dialoga sekmēšanā, nabadzības mazināšanā un ilgtspējīgas attīstības veicināšanā ar izglītības, zinātnes, kultūras, komunikācijas un informācijas palīdzību.
Katru rudeni šis nozīmīgais notikums Latvijā tiek atzīmēts īpašā UNESCO nedēļā. Šogad tā norisinājās no 10. līdz 16. oktobrim, un UNESCO nedēļas pamattēma bija Latvijas cildināšana pasaulē. Pirms tam – 7. oktobrī par godu Latvijas pievienošanās UNESCO 25. gadadienai svinīgā pasākumā Latvijas Nacionālajā bibliotēkā tika atklāts digitālais stends par UNESCO darbību Latvijā un pasaulē. Savukārt UNESCO nedēļas laikā ikviens interesents varēja iesaistīties akcijā “UNESCO Latvijas dārgumu cildināšana”, veidot individuālo “Mantojuma skapi”, skolās un bibliotēkās tika rīkoti stāstu un sarunu vakari, atmiņas institūcijas gatavoja aprakstus par svarīgo notikumu pirms 25 gadiem. Sarunu pēcpusdienas, diskusijas un radošās darba grupas notika arī pašvaldībās, un UNESCO Latvijas Nacionālā komisija (LNK) sadarbībā ar Latvijas Pašvaldību savienību rīkoja tiešsaistes diskusiju ar Latvijas pašvaldībām, lai informētu par to, kā UNESCO var palīdzēt iesaistīties globālu mērķu īstenošanā, sava novada ilgtspējīgas attīstības veicināšanā, kā arī kultūras mantojuma kā resursa aktivizēšanā. (Šīs videopārraides ieraksts pieejams LPS interneta vietnē.)
Svētku nedēļā aicinājām uz sarunu UNESCO LNK ģenerālsekretāri BAIBU MOĻŅIKU.
– Atskatoties vēsturē – kā UNESCO ienāca Latvijā vai, pareizāk sakot, – kā Latvija pirms 25 gadiem iegāja UNESCO?
– Tas notika 1991. gada 14. oktobrī oficiālā valsts uzņemšanas ceremonijā UNESCO galvenajā mītnē Parīzē, kur tika ienests Latvijas karogs. Mūsu vēstniece Francijā un vienlaikus arī pārstāve UNESCO tolaik bija Aina Nagobads-Ābols, kura organizēja šo svarīgo pasākumu. Reizē ar Latviju UNESCO uzņēma arī Igauniju, un pāris dienas agrāk galvenajā mītnē jau bija ienests Lietuvas karogs, tā ka visas trīs Baltijas valstis šajā organizācijā iestājās vienlaicīgi. UNESCO bija viena no pirmajām starptautiskajām organizācijām, kurai pēc neatkarības atgūšanas pievienojās Latvija, un tas palīdzēja celt un stiprināt mūsu pašapziņu, spēju iziet starptautiskajā apritē un būt līdzvērtīgai partnerei starp daudzajām UNESCO dalībvalstīm
– Kā tiek organizēts šīs globālās organizācijas darbs Latvijā – vai darbojaties stingri pēc UNESCO priekšrakstiem vai arī varat izvēlēties savas iniciatīvas?
– UNESCO nacionālās komisijas ir dalībvalstu izveidotas institūcijas sadarbībai ar UNESCO, bet to tiesisko statusu nosaka katra valsts pati. Pirms sešiem gadiem stājās spēkā atjaunotais UNESCO LNK likums, kas precizēja organizācijas juridisko statusu un funkcijas. Saskaņā ar šo likumu UNESCO LNK darbojas kā atvasināta publisko tiesību juridiska persona Latvijas Republikas Ministru kabineta pārraudzībā un ir vienīgā institūcija, kas nodrošina UNESCO programmu īstenošanu un koordinēšanu Latvijā sadarbībā ar valsts institūcijām un sabiedriskajām organizācijām, veicina UNESCO normatīvo dokumentu un ideju pieņemšanu un iedzīvināšanu Latvijā un nodrošina un aizstāv Latvijas intereses un mūsu pieredzes novērtēšanu un atpazīstamību starptautiski.
UNESCO LNK sniedz atzinumus un priekšlikumus par UNESCO kompetences jautājumiem, izstrādā rīcības plānus UNESCO programmu īstenošanai Latvijā un koordinē to izpildi, piedalās UNESCO un ar to saistīto starpvaldību un starptautisko institūciju darbā, kā arī sniedz informāciju un veido sadarbību Latvijā UNESCO darbības galvenajās jomās: kultūras, dabas, nemateriālā un dokumentārā kultūras mantojuma saglabāšanā, inovatīvu sadarbības tīklu attīstīšanā un koordinēšanā un izglītības pieejamības un kvalitātes veicināšanā. Vienkāršāk sakot, sekojam līdzi gan UNESCO programmu īstenošanai mūsu valstī, gan cenšamies izcelt pasaules apritē Latvijas izglītības, kultūras un zinātnes vērtības. Tāpat piedāvājam savus ekspertus starpvaldību padomēm, lai stiprinātu Latvijas līniju pasaulē. Jāatzīmē, ka šo 25 gadu laikā Latvija no starptautiskās palīdzības saņēmējvalsts ir kļuvusi par donorvalsti, kas dalās savā pieredzē un iesaistās starptautisku pasākumu un aktivitāšu rīkošanā, lai kopā ar pārējām UNESCO dalībvalstīm veicinātu zināšanu apmaiņu globālu izaicinājumu risināšanā.
UNESCO ir organizācija, kur katras dalībvalsts dažādībai ir ļoti liela nozīme, un tas ir viens no galvenajiem UNESCO konceptiem – no vienas puses, saskatīt to, cik katra dalībvalsts ir atšķirīga un dažāda, un, no otras puses, vienot tās zem kopīgajām izglītības, kultūras, zinātnes un informāciju un komunikāciju programmām.
– No kurienes šīm programmām nāk finansējums?
– Katru nacionālo komisiju finansē dalībvalsts, taču mums ir iespēja pieteikt arī savus projektus. Šobrīd UNESCO līdzdalības programmās kopā ar sadarbības partneriem esam pieteikuši četrus projektus – mediju pratībā, starpkultūru dialogā, mantojuma izglītībā un zinātnes komunikācijā, kas saistīta ar izglītību ilgtspējīgai attīstībai. Mēs arī cenšamies piesaistīt sadarbības partnerus gan Latvijā, gan no citām valstīm. Tā, piemēram, pagājušajā gadā, pateicoties vairākiem nozīmīgiem notikumiem, tajā skaitā Preses brīvības dienai veltītajai konferencei, finansējums, ko piesaistījām kā blakusfinansējumu, bija lielāks par mums atvēlēto pamatbudžetu.
– Cik ilgi jūs jau vadāt UNESCO Latvijas Nacionālo komisiju?
– Es atnācu uz UNESCO no Izglītības un zinātnes ministrijas, un tas bija 2006. gada rudenī, tātad tieši pirms desmit gadiem. Sāku darboties izglītības programmās, un tālaika uzstādījums šajā jomā vēl aizvien nav zaudējis aktualitāti – iekļaujošās izglītības īstenošana Latvijā. Tikpat interesanta ir arī programma “Izglītība ilgtspējīgai attīstībai”, kur izglītība tiek saistīta ar norisēm vidē, ekonomikā un sabiedrībā. Šo desmit gadu laikā šis koncepts ir attīstījies gan globāli, gan lokāli, mēģinot saprast un pierast pie tā, ka izglītība nesākas un nebeidzas skolas solā, bet ir daudz plašāks jēdziens un attiecas uz katru no mums neatkarīgi no tā, cik veci esam un kur atrodamies. Tā ir viena no pašām svarīgākajām lietām, ko nacionālā komisija var darīt ne tikai izglītības, bet pilnīgi visās programmās – izpratnes veidošana sabiedrībā par to, ka šīs programmas neattiecas uz kādu konkrētu iedzīvotāju daļu, bet visu sabiedrību kopumā.
Sākumgados darbojos dažādās UNESCO izglītības programmās, bet, mūsu ģenerālsekretārei dodoties bērna kopšanas atvaļinājumā, četrus gadus pildīju viņas pienākumus. Tas man deva lielisku iespēju saredzēt sasaisti, ko veido izglītība ar kultūru, izglītība ar zinātni, ar komunikāciju un informāciju tehnoloģijām. Un tā ir UNESCO organizācijas priekšrocība, ka vari labi redzēt kopsakarības, ko, strādājot vienā vai otrā nozarē, varbūt nepamani, jo koncentrējies uz konkrētām lietām un savu mērķauditoriju, uz savām problēmām, saviem ieguvumiem un saviem gandarījumiem. UNESCO programmas lielākoties ir sasaistītas, piemēram, pētot kultūras mantojumu, ļoti liela nozīme tiek pievērsta izglītībai, jo tajā iekļauta gan izzināšana, gan tālāknodošana nākamajām paaudzēm.
– Kādi cilvēki darbojas Latvijas UNESCO komandā?
– UNESCO LNK lēmējinstitūcija ir Asambleja, kurā ir pārstāvji no dažādām valsts institūcijām un sabiedriskajām organizācijām, arī Latvijas Pašvaldību savienības. UNESCO LNK prezidente ir kultūras ministre, viceprezidenti – izglītības un zinātnes ninistrs un ārlietu ministrs.
UNESCO LNK ir izveidotas nozaru programmu padomes. Nacionālās komisijas ekspertīzi nodrošina Zinātņu programmu padome, Kultūras programmu padome un Zināšanu sabiedrības programmu padome, kuru sastāvā darbojas izglītības, zinātnes, vides, kultūras, informācijas tehnoloģiju un ar informācijas un zināšanu sabiedrības attīstību saistīti atzīti savas jomas profesionāļi, kā arī Latvijas pārstāvji UNESCO starptautiskajās programmās un institūcijās.
UNESCO LNK ikdienas darbu nodrošina komanda, kurā kopā ar mani ir četras kolēģes – Izglītības sektora vadītāja Ilze Dalbiņa, Zinātnes sektora vadītāja Sarmīte Pulste, Kultūras sektora vadītāja Ieva Švarca un Komunikācijas un informācijas sektora vadītāja Evija Maļkeviča.
– Pastāstiet par katru no šīm jomām!
– UNESCO izvirzītie mērķi tiek īstenoti izglītības, dabaszinātņu, sociālo un humanitāro zinātņu, kultūras un komunikācijas un informācijas jomās. Visplašākais UNESCO darbības lauks ir izglītība, un visā pasaulē organizācija strādā, lai veicinātu izglītības pieejamību visiem, uzlabotu vispārējo izglītības kvalitāti un nodrošinātu tās atbilstību ikviena dažādajām vajadzībām. Nupat UNESCO nedēļā notika globālā monitoringa ziņojuma “Izglītība cilvēkiem un planētai: ilgtspējīga nākotne visiem” atklāšana, kurā analizēta izglītības sasaiste ar citiem attīstības sektoriem, kas izcelti ANO Ilgtspējīgas attīstības mērķos.
Otrā prioritārā darbības joma ir zinātne. UNESCO mērķis zinātnes jomā ir stiprināt partnerattiecību nozīmi – starp zinātniekiem, valstu valdībām un uzņēmējiem, starp augstākajām mācību iestādēm, pētniecības laboratorijām un sabiedrību. UNESCO savu darbību īsteno caur dabaszinātņu un sociālo un humanitāro zinātņu programmām, kur katrai nozarei ir savi pamatuzdevumi un mērķi – ar dabaszinātņu programmu palīdzību tiek veicināts zinātnes ieguldījums ilgtspējīgā attīstībā, bet sociālo un humanitāro zinātņu programmas risina ētiskos izaicinājumus, kā arī veicina lokālo kultūras un sociālās vides pētniecību.
Kultūra ir UNESCO darbības joma, kas saistīta gan ar visas pasaules kopīgo pieredzi un vērtībām, zināšanu un prasmju mantojumu, gan arī cilvēces radošo darbību un izpausmju daudzveidību. Organizācijas vidēja termiņa stratēģijā 2014.–2021. gadam izvirzīti divi stratēģiskie mērķi: aizsargāt, daudzināt un nodot tālāk nākamajām paaudzēm mantojumu un veicināt radošumu un kultūras izpausmju daudzveidību.
Komunikācijas un informācijas joma ir UNESCO darbības sektors komunikācijas, zināšanu aprites un informāciju tehnoloģiju jautājumos. UNESCO veicina vārda un preses brīvību, informācijas un mediju lietotpratību, vispārēju piekļuvi informācijai, ētikas un demokrātijas principu ievērošanu un kultūras daudzveidības saglabāšanu pasaules informācijas tīklos.
– Un tagad, lūdzu, pāriesim no teorijas pie prakses.
– Pirmām kārtām mūsu pārziņā ir sadarbības tīkli. Tas ir viens no mūsu lielajiem veiksmes stāstiem, jo šo tīklu dalībnieku skaits ar katru gadu pieaug.
Viss sākās ar UNESCO asociēto skolu (ASP) projekta tīklu, kas ir pirmais skolu sadarbības tīkls pasaulē, un šobrīd tajā darbojas apmēram 9000 izglītības iestāžu 180 valstīs. Latvija ASP iesaistījās 90. gadu sākumā, un tajā uzņemtas gan vispārizglītojošās, gan profesionālās, gan arī pirmsskolas – pavisam 32 izglītības iestādes. Tās ir skolas, kas gatavas integrēt mācīšanas un mācīšanās procesos četrus 21. gadsimta izglītības balstus – mācīties zināt, mācīties darīt, mācīties būt un mācīties dzīvot kopā. Šis UNESCO koncepts attiecas uz visu veidu izglītību.
Mums ir arī 33 stāstu bibliotēkas, un tā gan ir Nacionālās komisijas iniciatīva, jo stāstu bibliotēkas izauga no domas par mūžizglītošanos un par iespēju bibliotēkai kļūt par kopienu centru. Šis projekts sniedzis lielu gandarījumu arī tāpēc, ka bibliotekāres visā Latvijā to veiksmīgi izvērsa tālāk, nu jau mums notiek pat stāstnieku festivāli un var teikt, ka projekts aizgājis tautās. Ierosme, kas nāca no Nacionālās komisijas, balstījās pārliecībā, ka vērtīgs ir ne tikai tas, ko vari ielikt plauktā un apslaucīt putekļus, lai nenosūbē, vai arhitektūras skaistās pērles, bet arī tās domas un darbi, ko rada cilvēki. Stāstu stāstīšana mums šķita svarīga gan kā kultūrvēsturiskā mantojuma izzināšana caur stāstiem, gan arī kā paaudžu tikšanās vieta, jo stāstu vakaros satiekas dažādas paaudzes. Mani nebeidz vien izbrīnīt šo organizētāju radošums, cik daudzveidīgi viņi piedāvā šos stāstus izspēlēt, kādās vidēs tas notiek, un parasti tas tiek saistīts vēl ar kādu prasmju attīstīšanu atbilstoši vietai, kur notiek šī tikšanās. Manuprāt, stāstu bibliotēkas tāpat kā “Pasaules atmiņas” programma ceļ pašapziņu un veicina lokālo piederības izjūtu, jo īpaši jauniešiem un bērniem.
Trešais sadarbības tīkls saistīts ar programmas “Pasaules atmiņa” reģistru, kurā ir gan starptautiskais, gan nacionālais reģistrs. Nacionālajā reģistrā iekļautas Sibīrijā rakstītās vēstules uz bērza tāss, kur Tukuma muzejs ir vadošā institūcija šo vēstuļu izcelšanā. Līdzīgas nominācijas ir arī Raiņa un Aspazijas vēstules un Eduarda Krauca fotonegatīvu kolekcijas, un katrai no tām aiz muguras ir atmiņu institūcija, kas ieinteresēta, lai viņu dokumentārais mantojums nekļūst tikai par lietu, bet lai tas dzīvotu. Stāstu stāstīšana bibliotēkās un atmiņu institūcijās esošais krājums var skaisti saradoties. Tā, piemēram, Tautas frontes muzejā esošo kolekciju par “Baltijas ceļu” iespējams sasaistīt ar bibliotēkām, un bibliotekāri izmantos muzeja kolekciju un stāstu stāstīšanu kā metodi, kādā veidā cilvēkus ieinteresēt. Šie stāstu vakari var kļūt par tiltu no brīža, kad par kaut ko uzzini, līdz tam brīdim, kad aizej un kārtīgi iepazīsties un izzini.
– Kā notiek projektu vai iniciatīvu izvirzīšana?
– Nākamgad izsludināsim pieteikšanos Pasaules atmiņas nacionālajam reģistram, un jau tagad aicinu pašvaldības pārskatīt un pārdomāt, kas no viņu dokumentārā mantojuma pūralādes būtu pelnījis vietu reģistrā un pirmām kārtām nacionālajā reģistrā, kāda ir konkrētā stāsta īpašā loma vai nozīme kādā vēsturiskā laikā, vienvārdsakot, lai arī cilvēkiem no citurienes un svešām zemēm būtu saprotams, kāpēc šo stāstu izceļam un cik tas mums ir svarīgs. Lielajam starptautiskajam reģistram patlaban iesniegtas unikālās Sibīrijā rakstītās vēstules uz bērza tāss kā Baltijas valstu kopīgā nominācija, un ceram, ka nākamgad saņemsim pozitīvu atbildi par to iekļaušanu Pasaules atmiņas izcilāko stāstu sarakstā.
Jauna pieteikšanās nākamajā gadā tiks izsludināta arī stāstu bibliotēkām, jo gribam tās iesaistīt vēl citās aktualitātēs, piemēram, mediju pratībā un darbā ar informāciju un komunikāciju tehnoloģijām. Un te atkal ir tā Latvijas unikālā iespēja – parādīt, cik prasmīgi spēj būt bibliotekāri, jo viņi ir labi apguvuši tehnoloģijas un var kļūt par mediatoriem starp virtuālo pasauli un cilvēku, kas atnācis uz bibliotēku.
Skolu saraksts tiks atjaunots 2018. gada nogalē. Šobrīd asociēto skolu tīklā ir 32 Latvijas skolas, taču iesaistīties UNESCO īstenotajās aktivitātēs var arī visas pārējās. Mēs sagaidām, ka tīkla skolas kļūs par tādiem kā spēka punktiem reģionos un savu labo praksi nodos arī citām skolām savā un arī kaimiņnovados.
– Sabiedrībā UNESCO vārds lielākoties asociējas ar ievērojamākajiem objektiem, kas no katras valsts iekļauti šajā sarakstā. Vai divām Latvijas “bezdelīgām” drīzumā varētu pievienoties vēl kāda?
– Latvija jau nav vienīgā, kur UNESCO vārds tiek uztverts tieši tā, jo katram patīk lepoties ar to, kas ir skaists un vērtīgs, un mēs esam lepni par Rīgas vēsturisko centru un Strūves meridiāna loku. Nesen Latvijā tika veikta nacionālā saraksta inventarizācija, un eksperti gatavoja ziņojumus par katru no nacionālā reģistra vietām. Vistuvāk lielajam UNESCO sarakstam šobrīd ir Kuldīga un Grobiņa, vēl jāpiestrādā Daugavas lokiem, lai secīgi sekotu tālākais solis – nominācijas gatavošana pasaules mantojuma sarakstam ar pārliecību, ka arī cilvēki no citas pasaules malas spēs novērtēt un saprast, kas tad unikāls ir šajā vietā, ko grasāmies piepulcēt pasaules pērlēm.
– Mani allaž mulsinājis, ka par Latvijas otru izcilāko objektu – Strūves meridiāna punktu Jēkabpilī gandrīz neviens vietējais nemāk vienkāršiem vārdiem pastāstīt, kas tad šajā vietā ir tik unikāls.
– Kad tikos ar šā punkta saimniekiem, arī viņi atzina, ka tas tiešām ir lielākais izaicinājums, kā pārlikt vienkāršā valodā ģeodēzistiem tik labi saprotamo stāstu, turklāt šajā punktā ir ļoti maz apskatāmā. Nesen Jēkabpilī bijis konkurss ainavu arhitektiem, kuri domājuši, kā parādīt šo Strūves meridiāna loku un ļaut cilvēkiem saprast tālaika zinātniskā atklājuma milzīgo nozīmi. Iedomājieties – tieši Strūve pierādīja, ka zemeslode nav apaļa kā bumba vai lode, bet saplacināta polu virzienā! Strūves meridiāna loks iet cauri desmit valstīm, un, domājot par šā objekta nākotni un attīstību, katra pašvaldība, kuru tas šķērso, var kļūt par spēles dalībnieci. Šeit būtu jānāk kopā vairākiem partneriem, ne tikai tiem, kas saistīti ar tūrismu, bet arī ar ceļu apgūšanu, jo Strūves meridiāna loks liek domāt par speciālu tūrisma maršruta izveidi un paver iespējas dažādu veidu sadarbībai – gan Latvijā, gan arī pār robežām. Tas ir tāds vēl ne līdz galam apgūto iespēju lauks, un pašvaldībām nav viegli atrast to pareizo atslēgu, kādā veidā slēgt šo stāstu vaļā.
– Vai, jūsuprāt, Latvijā ir daudz vietu, ko būtu vērts iekļaut nacionālajā sarakstā?
– Es gan iekļūšanu jebkādā sarakstā neliktu par pašmērķi, drīzāk teiktu, ka pašmērķim vajadzētu būt apziņā, ka mums apkārt esošais kultūrvēsturiskais mantojums ir padarījis vai ļauj mums justies bagātiem. Tā ir tā pārliecība, ko arī cenšamies radīt pašvaldībās, jo neatkarīgi no sarakstiem vai reģistriem ir jāspēj novērtēt tas, kas mums blakus atrodams un redzams. Jo tikai tad, kad paši būsim noticējuši, ka šī bagātība ir ļoti vērtīga, spēsim to parādīt ne tikai Latvijai, bet arī visai pasaulei.
– Man gan liekas, ka UNESCO sarakstā iekļautie objekti pirmām kārtām ir garants, ka, apmeklējot šo vietu, nenāksies vilties.
– Piekrītu, taču neviens saraksts nav bezizmēra, tam ir kaut kādi limiti un ierobežojumi. Mani nesen iepriecināja Asnātes Ziemeles stāstījums par latviskā mantojuma zīmēm – tā ir ļoti atbalstāma iniciatīva, kas ved cauri Latvijai un ļauj izcelt daudzas vietas. Un, kad tās vienreiz ir izceltas un ieraudzītas, tad var tālāk domāt un vērpt ideju, kāpēc un kādā sarakstā viens vai otrs objekts būtu ieceļams. Šeit tūlīt pavērsies milzīgs iespēju lauks līdz ar jauno Nemateriālā kultūras mantojuma likumu, saskaņā ar kuru tiks veidots nacionālais reģistrs. Iespējams, ka tieši tas ir mūsu lielais spēks, ņemot vērā, cik prasmīgi no paaudzes paaudzē tiek nodota pieredze gan rokdarbos, gan deju soļos, gan dziesmāsVarbūt tas būs mūsu zelta stāsts, domājot par to, kas Latvijā ir atrodams.
– Kā Latvija izskatās UNESCO salīdzinājumā ar citām valstīm?
– Pasaulē UNESCO lielākā programma ir izglītībā un arī lielākais finansējums aiziet tieši izglītības programmām, taču mēs nevaram tikai gaidīt no UNESCO miljonus. Latvijai ir jāsaprot tas, ko jau sapratušas lielākoties visas Eiropas Savienības dalībvalstis, ka UNESCO ir organizācija, kurā katra valsts aicināta pirmām kārtām nevis ņemt, bet dot – savā ekspertu līmenī, savā zināšanu līmenī, varbūt arī finansējuma līmenī. Lai kā sevi brīžam nenoniecinām, pasaules ainā mēs daudzās lietās esam priekšāgājēji, nevis atpalicēji. Ar vairāku projektu palīdzību esam rādījuši citām valstīm, piemēram, kā spējam jēgpilni izmantot informāciju komunikāciju tehnoloģijas, kā darbojamies iekļaujošajā izglītībā un citās jomās. Domājot par līdzdalību UNESCO, mums pašiem sev jāspēj pateikt, ka varam būt tie, kas dod, un pirmām kārtām dalīties savās zināšanās.
– Kādas būtu trīs galvenās lietas, ko vajadzētu pirmās virzīt un dot, lai pasaule iepazīst?
– Izglītības ziņā viens no veiksmes stāstiem, ar ko esam iepazīstinājuši arī UNESCO ekspertus, ir bilingvālā izglītība, darbs ar mazākumtautībām – tā ir Latvijas prakse un pieredze, ko vērts studēt un pārņemt. Otra svarīgā lieta ir iekļaujošā izglītība, bērnu ar dažādām vajadzībām integrācija izglītības sistēmā. Šeit kā labie piemēri būtu jāmin Cēsu skolas, Sabile un daudzas citas vietas. Kā trešo es izceltu informāciju un komunikāciju tehnoloģiju pielietojumu skolā un noteikti rekomendētu iepazīties ar Valmieras sākumskolas un Liepājas 6. vidusskolas pieredzi.
Vēl noteikti izceļama ir tā līnija, kas Latvijā patiesi ir unikāla – kultūrizglītība un interešu izglītība. Tas ir mūsu zelta fonds un apbrīnas vērts, kā esam spējuši līdz šodienai nodot savu mantojumu caur paaudzēm – deju rakstus, tautas tērpus, to visu kopveselumu, ko arī redzam tik labi atspoguļotu dziesmu un deju svētku tradīcijā, kas jau ir UNESCO nemateriālā kultūras mantojuma zelta sarakstā.
– Atceros, ka pirms vairākiem gadiem jums bija fantastisks projekts, kurā bērni meklēja Latvijas vietām līdziniekus pasaulē.
– Par šo projektu un tā izcelsmi es varētu veselu stāstu pastāstīt, jo tas bija mans auklējums. Ar šo jautājumu atgādinājāt, ka neesmu vēl pieminējusi brīvprātīgos un prakses studentus, kas pa šiem gadiem izgājuši praksi nacionālajā komisijā. Nu, lūk, kādā vasarā pie mums bija atnācis prakses students no Kultūras akadēmijas Jānis Matvejs, un, runājoties par pasaules izcilām vietām, viņš teica: mani neatstāj sajūta, ka cilvēki tagad skrien visur pasaulē, meklējot UNESCO pasaules mantojuma vietas, bet nespēj novērtēt to balto baznīcu, kas viņam blakus sētā atrodas. Un es sapratu, ka sacītajā ir liela jēga un viņam var piekrist – tajā brīdī, kad spēsi sirdī novērtēt to vērtību, kas ir tuvumā, tu citām acīm paskatīsies uz pasauli. Man šī ideja šķita interesanta, izdevās saslēgties interesantā sasaistē ar Nacionālās bibliotēkas Bērnu literatūras centru un Silviju Tretjakovu, un tā tapa akcija “Pasaule tavā bibliotēkā”, kurā gandrīz simts bibliotēkas meklēja līdzības starp tām lietām un vietām, kas ir tuvumā, un tām, kas iekļautas UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā. Tā, piemēram, Ventas rumba tika salīdzināta ar Viktorijas ūdenskritumu, Gulbenes – Alūksnes šaursliežu dzelzceļš ar Indijas kalnu dzelzceļu, Zvārtes iezis ar Uluru klinti Austrālijā, Preiļu kapela ar Romas Panteonu, Iecavas jaunatklātā svētvieta – Dievdārziņš ar indiāņu svētvietām Bolīvijā, Pokaiņu mežs – ar Stounhedžu un vēl citas.
Vēl viens ļoti interesants projekts bija “Draugu stāsti”, kurā Ādažu Valdorfa brīvā skola sadarbojās ar Latvijā dzīvojošiem igauņiem, lietuviešiem, azerbaidžāņiem un armēņiem. Šajā projektā tika izveidota virtuālā stāstu māja, kurā vieta atvēlēta bija gan garderobei, gan grāmatu skapim un mūzikas kolekcijai, gan virtuvei un bēniņiem, un katrā no šīm virtuālās mājas vietām norisinājās stāsti un sarunas. Pēc tam jaunieši atzina, cik viņiem bijis interesanti uzzināt citam par citu, par lietām, kas ne sapņos nav rādījušās, cik interesanti cilvēki dzīvo apkārt. Līdzās virtuālajai realitātei katru mēnesi kopā ar Bērnu literatūras centru rīkojām arī stāstu vakaru, kurā izdzīvojām un izspēlējām vairākas tradīcijas, izgaršojām dažādu tautu ēdienus, svinējām azerbaidžāņu kāzas un ko tik vēl ne.
Te jau atklājas tas UNESCO spēks, ka kultūra ir ceļš uz saprašanos. Mēs dzīvojam diezgan trauksmainā laikā, un šādi pasākumi atgādina – jo vairāk izzini un iepazīsti, jo vairāk veidojas sapratne citam par citu. Un tā ir viena no UNESCO fundamentālām misijām – veidot tiltus starp cilvēkiem.
– Ja jums būtu brīvas rokas, daudz laika, daudz naudas un visa cita nepieciešamā, kādu projektu jūs gribētu Latvijā īstenot?
– Mans sapņu projekts? Jāatzīst, ka UNESCO LNK man devusi vienreizējo iespēju īstenot savus sapņus. Mans sapnis ir līdzīgs organizācijas mērķiem par sabiedrību, kurā valda miers un sapratne par to, cik daudz mums dod gan izglītība, gan kultūra, gan zinātne. Faktiski ikviens no tiem projektiem, ko mēs realizējam, sākot no sievietēm zinātnē līdz bērniem bibliotēkā, ir kāds no sapņa piepildījumiem.
Dažkārt pašvaldību cilvēki man teikuši paldies par doto iespēju ieraudzīt pašiem sevi. Ja jau viņiem UNESCO ir kā tāds liels skaists spogulis, tad varam būt priecīgi un pateicīgi. Tajā pašā laikā ikvienu aicinām apzināties savu spēku, saprast, ka līdz ar brīvību nāk klāt izvēle par ceļiem, kurus tu izvēlies, un trešā svarīgā lieta ir atbildība par savu izvēli. Ja visas šīs trīs lietas var salikt kopā, tad vajadzētu sanākt, ka Latvija ir tiešām ļoti veiksmīga un labklājīga valsts.
Man vienmēr bijis lepnums par mūsu cilvēkiem. Kad dodos uz kādu no UNESCO forumiem, ar pilnu pārliecību varu teikt, ka mūsu cilvēki tiešām ir mūsu zelts, viņi godam spēj turēt līdzi pasaules lielajām valstīm, un tā jāturpina. Mums ir jāturpina, no vienas puses, saprast pasaules plašumu, nenovērtēt par zemu to, ka mērogs ir liels, bet, no otras puses, sajust arī pašu spēku, nemēģināt atdarināt visus citus pēc kārtas, bet meklēt tieši savu “odziņu”.
UNESCO ideāliem es patiesi ticu, citādi nevarētu tur strādāt. Protams, izpausmes var un mēdz būt dažādas, nereti tādas, par ko esi nelaimīgs un bēdīgs, taču uzstādījums man liekas ļoti precīzs. Un pats apbrīnojamākais – UNESCO forumos pie viena galda sēž visdažādākie cilvēki, arī no valstīm, kas tobrīd ir pretinieki vai karo savā starpā, bet tieši tur viņi spēj sarunāties. UNESCO ir ļoti svarīgi apzināties, ka process arī ir rezultāts.
– Vai jums pašai šogad bijis kāds atklājums Latvijā – vieta vai cilvēks, ko atklājāt, agrāk nezinājāt, nepazināt?
– Jā, un tas ļauj man atkal pasmaidīt. Devāmies uz Latgales stāstnieku festivālu un pa ceļam iebraucām pie podniekiem Ušpeļiem, kur ir vienreizēja vieta un vide. Tur bija kāds kungs, īsts latgalietis un Latgales patriots. Viņš man iemācīja vārdu, ko līdz tam nebiju dzirdējusi, bet tagad gan saku bieži – breineigi, un tas apzīmē ko pārsteidzošu, brīnumainu, burvīgu. Tieši šīs te mazās “odziņas”, brīži, ka atklāj kaut ko sev līdz šim nezināmu, padara dienu skaistu. Un tas ir arī mūsu organizācijas uzdevums – mēģināt atrast to, kas nevis mūs visus vienādo, bet ļauj katrai valstij, katrai kultūrai izcelties tās daudzveidībā un bagātībā.