EN | RU
AAA

UNESCO
Latvijas Nacionālā komisija
Reģ. Nr. 90000089305
Pils laukums 4 – 206,
Rīga, LV 1050
Tālrunis: +371 67 325 109
Fakss: +371 67 222 762
E-pasts: office@unesco.lv
latvijas dargumi
27.03.15.

Šodien – Starptautiskā teātra diena

Starptautisko teātra dienu 1961. gadā iedibināja Starptautiskais teātra institūts (ITI), un teātra cilvēki visā pasaulē to ik gadu atzīmē 27. martā. Par godu šiem svētkiem tiek organizēti neskaitāmi nacionāli un starptautiski pasākumi. Viena no nozīmīgākajām tradīcijām ir Starptautiskās teātra dienas vēstījuma pasaulei izplatīšana. Tajā kāda ITI izvēlēta ietekmīga, pasaulē zināma persona dalās savās pārdomās par tēmu – teātris kā miera kultūra.

Starptautiskās teātra dienas vēstījuma autors 2015. gadā ir izcilais Polijas teātra režisors Kšištofs Varļikovskis, kurš ir strādājis Varšavas teātrī Rozmaitosci, nodibinājis Varšavas Jauno teātri, iestudējis daudzās pasaules valstīs, bijis Pītera Bruka, Džordžo Strēlerta, Kristiāna Ļupas asistents, Eiropas teātra balvas Jaunās teātra realitātes 2008 ieguvējs. Pašlaik Kšištofs Varļikovskis ir viens no dramatiskā un muzikālā teātra līderiem Eiropā.

Kšištofa Varļikovska Starptautiskās teātra dienas vēstījums 2015:

Teātra meistarus visbiežāk var sastapt tālu no teātra. Viņi parasti ir tie, kas ar teātri nenodarbojas kā ar mašinēriju, kas tradicionāli reproducē klišejas un ierastās normas. Tieši viņi atrod pulsējošus avotus un dzīvu upju straumes, kas met līkumu teātru zālēm, kur ik dienas pulcējas neskaitāmi ļaužu pulki, kas cīnās ar kaut kādu izdomātu pasauļu atdarināšanu.

Mēs atdarinām tā vietā, lai radītu savas pasaules, koncentrētas, saistītas debatēs ar skatītāju un spēcīgām emocijām, kas norit slēpti, un tieši teātris tās vislabāk prot atklāt.

Tādus vadītājus visbiežāk atrodu prozā. Šodien pastāvīgi un ik dienas domāju par rakstniekiem, kuri aptuveni pirms simts gadiem pravietiski, lai arī atturīgi, aprakstījuši Eiropas dievu mijkrēsli, kas mūsu civilizāciju ieskāva tumsā, kas vēl nav izklīdināta. Es te domāju par Franci Kafku, Tomasu Mannu un Marselu Prustu. Šodien es praviešu pulkā iekļautu vēl arī  Džonu Maksvelu Kutzē.

Viņu kopīgā pasaules gala neizbēgamības  sajūta, – ne planētas, bet gan cilvēku attiecību modeļa,  mūsu kārtības un dumpju dēļ, – šī sajūta mums mokoši seko. Mums, kas dzīvojam pēc pasaules gala. Saistībā ar noziegumiem un konfliktiem, kas aizdedzina aizvien jaunas vietas pat ātrāk nekā var paspēt visur esošie mēdiji. Šie ugunsgrēki gan ātri apnīk un pazūd no preses slejām, bet mēs jūtamies bezpalīdzīgi  šausmās un ielenkumā. Nespējam vairs būvēt torņus, bet mūri, kurus spītīgi veidojam, nepasargā no nekā. Tieši pretēji – tie paši  prasa aizsardzību un rūpes, kas aprij mūsu dzīves enerģiju. Mums vairs nav spēka, lai mēģinātu saskatīt, to, kas ir aiz vārtiem, aiz mūra. Bet tieši tādēļ jāpastāv teātrim, un tajā jāmeklē teātra spēks. Ielūkoties tur, kur skatīšanās ir aizliegta.

„Leģenda mēģina izzināt nezināmo. Bet ja tā sākas patiesības dzīlēs, tad beigas tā atrod neizprotamajā,” šos vārdus, kurus Kafka attiecināja uz metamorfozēm leģendā par Prometeju, es spēcīgi attiecinu uz to, kādam jābūt teātrim, un tādu teātri, kas aizsākas patiesības dzīlēs un beigas rod neizprotamajā, visiem teātra darbiniekiem, tiem kas uz skatuves un tiem, kas zālē, novēlu no visas sirds.

No poļu valodas tulkoja: Brigita Siliņa

Starptautiskais teātra institūts
ITI ir UNESCO 1949. gadā izveidota starptautiska pasaules organizācija profesionālajā skatuves mākslā un darbojas vairāk nekā 100 valstīs kā plašākais teātra informācijas apmaiņas tīkls pasaulē. ITI Latvijas centrs darbojas kopš 1992. gada, kad pēc Pētera Pētersona iniciatīvas mūsu valsts kļuva par ITI dalībvalsti.