EN | RU
AAA

UNESCO
Latvijas Nacionālā komisija
Reģ. Nr. 90000089305
Pils laukums 4 – 206,
Rīga, LV 1050
Tālrunis: +371 67 325 109
Fakss: +371 67 222 762
E-pasts: office@unesco.lv
latvijas dargumi
21.08.09.

UNESCO Latvijas Nacionālās komisijas prezidents Andris Vilks intervijā par UNESCO programmu „Pasaules atmiņa”


Kas ir programma „Pasaules atmiņa" un kas ir dokumentārais mantojums, šīs programmas atslēgas vārds?


UNESCO programma „Pasaules atmiņa" ir izveidota 90. gadu vidū, zināmā mērā ietekmējoties no daudz populārākā un zināmākā Pasaules mantojuma saraksta, kurā ir iekļauti kultūras un dabas pieminekļi. Tomēr pastāv arī daudzi pārvietojami dokumentāri objekti, kuri arī ir pieminekļi jeb kultūras mantojums. Tie tāpat ir apdraudēti un aizsargājami, saglabājami, popularizējami un padarāmi pieejami sabiedrībai. Dokumentāro mantojumu veido tekstu, attēlu, skaņas, kustību fiksācijas visdažādākajos nesējos, piemēram, uz papīra, filmas u.tml. Tāpēc tika radīta programma „Pasaules atmiņa" un tās reģistrs, izstrādātas vadlīnijas, kādā veidā tiek identificēti reģistrā iekļaujamie objekti, izveidota starptautiskā ekspertu padome, tehniskā ekspertu padome utt.


Kāds ir šīs programmas un reģistra galvenais mērķis?


Zīmīgi, ka programma ir iekļauta UNESCO Komunikācijas un informācijas sektorā, nevis kultūras. Tas tāpēc, ka, pirmkārt, šīs programmas mērķis ir popularizēt reģistrā iekļautajos objektos saturošo informāciju un padarīt tos pieejamus sabiedrībai visā pasaulē. Taču oriģināla saglabāšana arī ir būtiska. Programmas „Pasaules atmiņa" reģistros iekļautie objekti ir ērti pieejami plašai publikai, jo tos iespējams digitalizēt. Ja, piemēram, Rīgas vēsturisko centru, kas ir iekļauts UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā, mēs prezentēt varam faktiski tikai klātienē, tad savukārt Krišjāņa Barona „Daini skapi", kas pagaidām ir vienīgais no Latvijas starptautiskajā reģistrā „Pasaules atmiņa" iekļautais objekts, ir iespējams ikvienam visā pasaulē iepazīt gan internetā, gan mobilajā telefonā. Nominācijas starptautiskajā reģistrā „Pasaules atmiņa" netiek pieņemtas, ja tām nav pievienots konkrēts plāns, kā dalībvalsts nodrošinās objekta popularizēšanu, publiskošanu, daudzināšanu sabiedrībā, pieejamību un līdz ar to saglabāšanu. Tas ir ļoti svarīgs kritērijs.


Kādas ir interesantākās nominācijas šobrīd starptautiskajā programmas „Pasaules atmiņa" reģistrā?


Reģistrā dominē arhīvu, t.sk audiovizuālo materiālu dokumenti, jo viens no kritērijiem ir objekta oriģināla retums. Piemēram, kad tika lemts par Gūtenberga Bībeles iekļaušanu, diskusijas notika par to, kuru no Bībeles eksemplāriem iekļaus sarakstā – to, kas glabājās Gūtenberga muzejā Maincā, vai to, kas Ņujorkā, Londonā, Parīzē vai Maskavā? Retuma statuss ir īpaši svarīgs. Muzejos pārsvarā ir tā saucamie trīsdimensiju objekti – dažādi priekšmeti, bet ir arī teksti, audiovizuāli materiāli u.c. Dokumentu nesēji ir daudzveidīgi. Piemēram, no vienas puses, pirmais islāmiskais teksts, kas iegravēts klintī un faktiski neatbilst kritērijiem, jo klints nav pārvietojama. No otras puses ir parādījies kas pavisam jauns – Austrālijas nacionālajā reģistrā ir iekļauta elektroniska datu bāze – interneta arhīvs „Pandora". Tātad – amplitūda ir ļoti plaša, sākot ar akmeņiem un beidzot ar elektroniskiem objektiem.


Ar ko šis saraksts ir atšķirīgs no citiem līdzīgiem reģistriem, piemēram, no Kultūras kanona?


Ja runājam par Kultūras kanonu, tad runājam tikai par radošo kultūras vai mākslas sasniegumu. Programmas „Pasaules atmiņa" reģistrā ir arī citas jomas, kas saistītas ar civilizāciju, ar cilvēces attīstību jebkurā nozarē. Piemēram, Nikolas Teslas arhīvs. Viņš ir veicis nozīmīgus atklājumus fizikā. Cits piemērs – Austrālijas katordznieku, kuri tika ievesti no Britu salām, saraksti. Līdz pat 60. gadiem austrālieši kautrējās par to, ka lielākai daļai senči ir katordznieki. Taču tad, kad šo sarakstu iekļāva programmas „Pasaules atmiņa" reģistrā, pēkšņi visi, kuri atrada savus priekštečus tajā, kļuva par to lepni. „Pasaules atmiņa" reģistrā ir vēl daudzas lietas, kas stāv ļoti tālu no kultūras. Dokumenti, kas saistīti ar verdzību, vergu pārvešanu, viņu saraksti. Līdzās absolūti izcilām kultūras vērtībām, piemēram, Baha vai Mocarta nošu autogrāfiem vai Astrīdas Lindgrēnas arhīvam, ir arī lepras slimnieku dokumentācija no Norvēģijas u.c.

Austrālijas bandīts Neds Kellijs šīs valsts nacionālajā reģistrā pat ir divās nominācijās – vienā no pirmajām austrāliešu filmām un ar viņa darbību saistītajos izmeklēšanu dokumentos. Filma iekļauta arī pasaules reģistrā. Tātad „Pasaules atmiņa" reģistrā tiek iekļauti objekti, kuri attiecas gan uz saimniecisko, gan tehnisko, gan zinātnisko, gan arī kultūru.

Otra lielā atšķirība ir tā, ka kanons fiksē pašu mākslas darba gala rezultātu neatkarīgi no tā nesēja. Ja ir kāds romāns, tad nav svarīgi, kādā izpildījumā šis romāns iekļauts Kultūras kanonā, bet „Pasaules atmiņa" reģistrā ir svarīgi, lai tas būtu, piemēram, manuskripts jeb cits autentisks oriģināls.

Un visbeidzot – lai kāds objekts tiktu iekļauts „Pasaules atmiņa" reģistrā, ir ārkārtīgi būtiski tas, kāda tam bijusi ietekme uz visu pasauli. Šajā kontekstā lēmums par mūsu nominācijas „Dainu skapis" iekļaušanu bija viens no grūtākajiem. Smagākās diskusijas bija tieši par to, kāda tam ir ietekme uz visu pasauli. Pateicoties Vairas Vīķes – Freibergas iepriekš īstenotajām aktivitātēm starptautiskā vidē un publikācijām par latviešu folkloru, mums izdevās pierādīt, ka dainas ir ļoti sens arhetips folkloriskajai domāšanai, kāda ir bijusi Eiropā pirms kristietības, tās pārstāv ļoti seno matriarhālo periodu civilizācijas attīstībā. Tas viss ir bijis daudzās tautās, bet mūsu „Dainu skapis" ir tam saglabājusies liecība.


Šogad esam izvirzījuši iekļaušanai „Pasaules atmiņa" reģistrā vēl vienu nomināciju...


Nākamā nominācija Latvijai ir sagatavota un iesniegta iekļaušanai „Pasaules atmiņa" reģistrā, sadarbojoties ar Lietuvu un Igauniju. Tā ir akcijas „Baltijas ceļš" dokumentācija. Te arguments par ietekmi pasaulē ir balstīts uz faktu, ka trīs valstis spējušas solidarizēties, nostāties plecu pie pleca viena mērķa vārdā un sasniegt to. Ka triju valstu iedzīvotāji spējuši vienoties masveidīgā, bet miermīlīgā demonstrācijā, pastāvēt par savām vērtībām – cilvēka tiesībām, vārda brīvību utt. Akcijas „Baltijas ceļš" piemērs radīja ķēdes reakciju, jo pēc tam krita Berlīnes mūris, notika Samta revolūcija Čehijā – Austrumeiropa atbrīvojās no režīma, turklāt miermīlīgi. Ja līdz šim līdzīgam fenomenam piemērs bija indivīds – Mohandas (Mahatma) Gandijs, tad šeit tās ir trīs nācijas, kas miermīlīgi cīnījušās pret režīmu, par brīvību. UNESCO kontekstā, pasaules kontekstā Molotova – Rībentropa jeb Hitlera - Staļina pakts citos kontinentos nav tik svarīga problēma, toties viņiem ir ļoti saprotams, ja runājam par brīvību, vārda brīvību un solidaritāti.


Jūlija beigās notiks UNESCO programmas „Pasaules atmiņa" ekspertu padomes sanāksme, kurā tiks pieņemti lēmumi par jaunu objektu iekļaušanu reģistrā. Kas tajā sagaidāms?


Es nezinu visas nianses un nepazīstu daudzus gaidāmās sanāksmes ekspertus, bet vienu gan es varu pateikt droši jau tagad. Programmas „Pasaules atmiņa" 3. kongresā pagājušā gada februārī Kanberā izskanēja tas, ka pārāk daudz ierakstu ir no Eiropas. UNESCO eksperti uzskata, ka ir jāveicina, lai arī citi kontinenti būtu pārstāvēti vairāk. Piemēram, no Vācijas un Austrijas jau ir 10, no Krievijas astoņi ieraksti. Eiropai kopā ir 82 no 158 objektiem. Tāpēc varētu būt papildus grūtības nominācijām no Eiropas valstīm.

Otra lieta, par ko varētu būt plašākas debates, ir jautājums par to, cik liela ir nominēto objektu ietekme mūsdienās. Kongresā izskanēja viedoklis, ka ir svarīgi atbalstīt tādus dokumentus, kuri joprojām ir aktuāli sabiedrībai. Piemēram, kādi 16. gadsimta darbi, kuriem joprojām ir ietekme uz pasauli, kuri joprojām turpina savu dzīvi. Tādā kontekstā, piemēram, mūsu „Dainu skapis" ir lielisks piemērs, jo tautas dziesmas joprojām ir mūsu ikdienas sastāvdaļa – svētkos, mācību programmās, pasākumos, piemēram, Dziesmu un Deju svētkos. Arī akcijas „Baltijas ceļš" tēma joprojām ir aktuāla un būs vēl ilgi.

Trešais aspekts, kas varētu raisīt diskusijas un kas tika arī proponēts aizvadītajā kongresā, ir tas, ka jāmeklē lielāka sinerģija un sakarības ar nemateriālo kultūras mantojumu. Zināms, ka Eiropas tautas kā Grieķijas un Romas kultūras pēcteči, vairāk ir izpaudušās rakstiski, mūsu mantojums pārsvarā izpaužas verbālā un tekstuālā formātā. Bet ir citas pasaules daļas, piemēram, Austrālija, kur aborigēnu kultūrai ir vairāk nekā 60 tūkstoši gadu, kur nepavisam nebija svarīgi rakstīti teksti. Tur dominēja krāsas, skaņas kā nemateriālās kultūras izpausme, kas saglabāta zīmējumos vai kā citādi fiksēta. Tāpēc es pieņemu, ka zināma prioritāte būs objektiem ar vairāk nemateriālām pazīmēm.


Kādas izredzes ir nominācijai „Baltijas ceļš"?


Nominācijas „Baltijas ceļš" stiprā puse neapšaubāmi ir tās vērtības, ko jau minēju. Turklāt UNESCO patīk, ja ir kopīgas jeb tā saucamās joint nominācijas. Un Baltijas valstu sadarbība šīs nominācijas sagatavošanā arī būs mūsu stiprā puse.


Vienkāršs jautājums, uz kuru bieži vien UNESCO kontekstā, šķiet, nav iespējams tikpat vienkārši atbildēt – kāds labums no tā, ka Latvija ir šajā sarakstā?


Pirmkārt, tā ir mūsu kultūras atpazīstamība. Kritēriji, pēc kādiem tiek vērtēti objekti, ir ļoti augsti. Iekļaušana šādā reģistrā visupirms dod iespēju pasaulei uzzināt, kas ir Latvija. Mazām tautām tas ir ļoti svarīgi. Starp visām UNESCO dalībvalstīm mēs esam ļoti neliela vienība, kuru bieži jauc ar Lietuvu, ne tikai kultūrā, bet arī sportā un citās jomās. Mazām tautām ir īpaši svarīgi iekļūt šādās visu pasauli aptverošās aktivitātēs, un UNESCO saraksti ir tādi. Te jānorāda arī, ka, piemēram, no Lietuvas un Igaunijas, tāpat kā daudzām citām valstīm „Pasaules atmiņa" reģistrā joprojām nav neviena atsevišķa ieraksta.

Turklāt „Pasaules atmiņa" reģistra kontekstā mēs esam pateikuši, ka „Dainu skapis" ir prioritāte numur viens. Līdz ar to šim objektam tiek veltīta uzmanība un rūpes, lai to saglabātu un popularizētu. Pirmkārt, liels darbs ir padarīts Latvijas Universitātē ar Folkloras krātuves darbinieku pūlēm. Atbalsts ir saņemts gan no privātā sektora („Lursoft"), gan no UNESCO un Kultūrkapitāla fonda. Savukārt, oriģinālus paredzēts glabāt jaunajā Latvijas Nacionālās bibliotēkas ēkā – ideālos glabāšanas apstākļos un sabiedrībai daudz pieejamākā veidā.


Kāpēc tika izveidots Latvijas nacionālais reģistrs?


Svarīgākais iemesls ir tas, ka ne tikai pasaules mērogā, bet arī katrā valstī ir ļoti nozīmīgi, dokumentārā mantojuma objekti. Tādi, kuri neiztur pasaules reģistra kritērijus. Piemēram, tāpēc, ka tiem nav šīs jau minētās ietekmes uz visu pasauli. Tāpēc UNESCO atbalsta reģionālos un nacionālos reģistrus. Eiropa ir ļoti daudzveidīga, tāpēc kontinentā nav izdevies vienoties par reģionālo reģistru, bet dažas valstis ir izveidojušas savus nacionālos reģistrus. Tagad arī Latvija. Nacionālajam reģistram ir viena neapšaubāmi svarīga funkcija – tas palīdz tikt skaidrībā par nākamajām nominācijām pasaules reģistram.

Otrkārt, mums pašiem arī ir svarīgi sakārtot savu mantojumu un saprast, kas tad Latvijā ir tās dokumentārās vērtības. Mums bieži dominē objekti, kas ir saistīti ar kultūru, bet tajā pašā laikā programmas „Pasaules atmiņa" pieeja māca saprast, ka svarīgas ir arī citas jomas, līdz ar to jāpaplašina redzējums par dokumentāro mantojumu. Piemēram, tikpat labi mums tā varētu būt ar „Minox" tapšanu saistītā dokumentācija.

Ar nacionālā reģistra palīdzību mēs gribam mudināt un rosināt to, ka ne tikai mūsu lielajās krātuvēs ir svarīgas vērtības, bet arī kādā nelielās, reģionālās atmiņas institūcijās vai pat kādā privātā kolekcijā atrodas nozīmīgas vērtības. Manas personiskās domas ir, ka šis reģistrs ir svarīgs, jo es redzu zināmu līdzību ar pieminekļu reģistru, kas ir oficiāls saraksts, kam līdzi nāk likumdošana, citi aizsardzības noteikumi, kuri nosaka, kā pret kultūras pieminekļiem jāizturas iedzīvotājiem, pašvaldībām, valstij. Tas nav vēl publiski diskutēts, bet kā programmas „Pasaules atmiņa" nacionālā reģistra darbības nākamo soli es redzu iespēju veidot likumdošanu un aizsardzības mehānismus tajā iekļautajiem objektiem, to saglabāšanai un popularizēšanai. Turklāt es šo reģistru redzu kā iespēju Latvijas atmiņas institūciju sadarbības veicināšanai.


Kā Latvijas atmiņas institūcijas var izmantot šo reģistru savā labā?


Šis reģistrs pasaka, ka kāda konkrētā iestāde glabā kaut ko, kas ir nozīmīgs visai nācijai, visai valstij. Arī programmas „Pasaules atmiņa" kontekstā, tāpat kā tas ir ar UNESCO Pasaules mantojuma sarakstu, ir iespējas sadarbībai ne tikai kultūras, izglītības vai zinātnes jomā, bet arī tūrismam. Ļoti nozīmīgs ieguvums ir šī reģistra, arī nacionālā, integrēšana UNESCO Pasaules digitālās bibliotēkas programmā. Tas, ko mēs noteikti darīsim, būs visu nacionālajā reģistrā iekļauto objektu digitalizācija un pieejamība caur šo bibliotēku, kas, kā zināms, tika oficiāli atklāta Parīzē 20. aprīlī.


Kādas ir aplēses, cik aktīva varētu būt pirmo nomināciju pieteikšana nacionālajam reģistram?


Mēs rīkojām seminārus Rīgā, Valmierā, Liepājā, Jelgavā un Daugavpilī. Centāmies ieinteresēt visas atmiņas institūcijas. Dalībnieku skaits bija diezgan liels. Lielākie, arī reģiona mēroga muzeji, bibliotēkas un arhīvi atsaucās un ir ieinteresēti. Cik būs pieteikumu pirmajā reizē, prognozēt ir grūti, bet domāju, ka būs liela atsaucība no reģioniem.


Sagatavoja:

Liene Krīvena

UNESCO LNK konsultante

Tālr.: + (371) 29109268

E-pasts: liene@tels.lv