EN | RU
AAA

UNESCO
Latvijas Nacionālā komisija
Reģ. Nr. 90000089305
Pils laukums 4 – 206,
Rīga, LV 1050
Tālrunis: +371 67 325 109
Fakss: +371 67 222 762
E-pasts: office@unesco.lv
latvijas dargumi
28.08.07.

Pirmo reizi no UNESCO Pasaules mantojuma saraksta izslēgta Pasaules mantojuma vieta



No 2007. gada 22. jūnija līdz 2. jūlijam Kristčērčā notika UNESCO Pasaules mantojuma komitejas 31. sesija. Komiteja tiekas kopš 1976. gada vismaz reizi gadā kādā no Komitejas locekļu dalībvalstīm. Komitejas sastāvā ir 21 valsts no visiem pasaules reģioniem, atsevišķi pārstāvot arī 1972. gada Konvencijas dalībvalstis, kurām vēl nav nevienas Pasaules mantojuma vietas. Kopumā Komitejas 31.sesijā tikās apmēram 800 dalībnieku no visas pasaules – gan UNESCO Nacionālo komisiju pārstāvji, gan mantojuma eksperti, gan valsts un nevalstiskā sektora delegāti, gan arī starptautisko organizāciju pārstāvji.

Komitejas darba pamatā ir 1972. gadā pieņemtā UNESCO Konvencija par pasaules dabas un kultūras mantojuma aizsardzību, Konvencijas īstenošanai izstrādātās Operatīvās vadlīnijas, kā arī Komitejas darba procedūras noteikumi. Komitejas darba kārtībā ir jautājumi par aizsardzības stāvokļa izvērtēšanu Konvencijas dalībvalstīs, jaunu Pasaules mantojuma vietu pasludināšana un izslēgšana no saraksta, Apdraudētā pasaules mantojuma saraksta precizēšana, Komitejas stratēģisko mērķu analīze un pilnveidošana, Pasaules mantojuma fonda budžeta izskatīšana, kā arī Konvencijas pielietošanas mehānismu izskatīšana un pilnveidošana.

Komiteja 10 dienu laikā izskatīja kopumā 42 dažādus dokumentus un pieņēma lēmumus. Komitejas darba kārtībā bija gan administratīvi jautājumi : Pasaules mantojuma centra audits, izmaiņas jaunu pasaules mantojuma vietu nomināciju procedūrā, gan klimata izmaiņu problemātika attiecībā pret pasaules mantojuma saglabāšanu, gan jautājuma par īpašas nozīmes universālas vērtības koncepta attīstību, gan mantojuma saglabāšana pasaules mantojuma vietās.

Uz 2007. gada jūniju, kad notika Komitejas 31. sesija, Konvenciju bija parakstījušas 183 UNESCO dalībvalstis. Pasaules mantojuma sarakstā, noslēdzot 31. sesiju ar 22 iekļautām un 1 izdzēstu vietu, ir 851 pasaules mantojuma vietas, kas atrodas 138 dažādu dalībvalstu teritorijās. 660 ir kultūras mantojuma vietas, 166 ir dabas mantojuma vietas, bet 25 ir jaukta tipa mantojuma vietas.

22 jaunas Pasaules mantojuma vietas

Komiteja no 45 jaunām Pasaules mantojuma vietu nominācijām savā 31. sesijā Pasaules mantojuma vietu sarakstā iekļāva 22 jaunus objektus – 16 kultūras mantojuma, 5 dabas un 1 jaukta tipa mantojuma vietu.

Pasaules mantojuma sarakstā iekļauto vietu saraksts


Izslēgta Pasaules mantojuma vieta – Arābijas oriksa rezervāts Omānā

31. sesija iezīmēja UNESCO 1972. gada Konvencijas un Komitejas darba kārtībā vēl nebijušu precedentu – pirmoreiz Pasaules mantojuma saraksta vēsturē no saraksta tika izdzēsta Pasaules mantojuma vieta. Kā paredz Konvencija un Operatīvās vadlīnijas, pasaules mantojuma vieta no saraksta var tikt izdzēsta, ja nopietni ir apdraudēta un/vai pazaudēta vietas īpašās nozīmes universālā vērtība, kuras dēļ vieta tika iekļauta Pasaules mantojuma sarakstā. Kā solis pirms mantojuma vietas izdzēšanas no saraksta lielākoties kalpo Apdraudētā pasaules mantojuma saraksts, kas identificē gan pasaules mantojuma apdraudētās vietas, gan arī mobilizē dalībvalsti, kā arī pārējās Konvencijas dalībvalstis nodrošināt vietas īpašas nozīmes universālās vērtības saglabāšanu un aizsardzību. Līdz šim ir bijušas tikai diskusijas par iespējamu kādas Pasaules mantojuma vietas izdzēšanu no Pasaules mantojuma saraksta – plaši diskutēti ir Baikāla ezera un Drēzdenes piemēri. Vietas īpašas nozīmes universālās vērtības saglabāšanu paredz arī Konvencijas 5. pants, jo īpaši uzsverot, ka parakstot šo Konvenciju dalībvalsts pienākums ir šo vērtību kopt, sargāt un saglabāt vietas integritāti un autentiskumu.

Tomēr Arābijas oriksa rezervāta jautājums ir īpašs un vēl nebijis notikums, jo garāku diskusiju rezultātā Komiteja šo mantojuma vietu gala rezultātā nolēma izdzēst, izsakot nožēlu Omānai par nespēju saglabāt šīs vietas īpašās nozīmes universālo vērtību – unikālās Arābijas oriksu, Arābijas gazeles un Houbaras lielās sīgas populācijas savvaļā šī rezervāta teritorijā. Lai gan gala lēmums ir precīzs un tiešs, lietas attīstība soli pa solim ļauj izvērtēt iespējamu jaunu tendenču un diskusiju attīstību Pasaules mantojuma vietu saglabāšanas un aizsardzības jautājumos, kā arī dalībvalstu pienākumos un atbildībā pret šo statusu.

2006. gada decembrī Omāna iesniedza UNESCO Pasaules mantojuma centram jaunu oriksu aizsardzības zonas un pasaules mantojuma vietas plānojumu, paredzot par 90% samazināt pasaules mantojuma vietas teritoriju un šādi atļaujot mantojuma vietas nu jau bijušajā teritorijā derīgo izrakteņu ieguvi un naftas rūpniecību, kas citādi UNESCO aizsargātajā zonā nebūtu pieļaujams. 2007. gada janvārī Omāna patvaļīgi pieņēma lēmumu attiecīgi pēc plāna samazināt mantojuma teritoriju, šādi nonākot pretrunā ar Operatīvajām vadlīnijām, kas paredz, ka aizsardzības zonas izmaiņas Pasaules mantojuma vietām var tikt veiktas tikai ar attiecīgu Komitejas lēmumu. Vienlaikus IUCN izstrādātajā ziņojumā 2007. gada februārī par aizsardzības stāvokli, IUCN uzsvēra, ka savvaļā dzīvojošo oriksu skaits ir ievērojami samazinājies, pieaugot satiksmei un rūpniecībai reģionā, kā arī attīstoties malumedniecībai un pieaugot mājlopu ganībām. Attīstoties diskusijai starp Pasaules mantojuma centru un Omānu, jo īpaši jautājumos par plānotiem naftas un gāzes ieguves darbiem nu jau bijušajā Pasaules mantojuma teritorijā, Omāna 2007. gada 12. aprīlī iesniedza UNESCO Pasaules mantojuma centram oficiālu vēstuli ar lūgumu izdzēst Omānu no Pasaules mantojuma saraksta.

Jautājums par oriksu aizsardzības zonas izslēgšanu no Pasaules mantojuma saraksta, izsauca plašas diskusijas Komitejas locekļu starpā, jo iepriekš, lai gan jautājums bija ticis skatīts, oriksu aizsardzības zona nebija pat iekļauta Apdraudētā pasaules mantojuma sarakstā. Diskusija attīstījās gan par Pasaules mantojuma saraksta uzticamību (vai Pasaules mantojuma saraksts ir un var būt uzticams, ja tā ietvaros ir pasaules mantojuma vietas, kas savu universālas nozīmes vērtību ir zaudējušas?), gan analizējot iespējamās sekas šādam precedentam, gan strīdoties par citiem iespējamiem saglabāšanas veidiem. Tomēr gala rezultātā Komiteja bija spiesta piekāpties Omānas nostājai un pašas dalībvalsts vēlmei tikt izslēgtai no Pasaules mantojuma saraksta. Interesants ir fakts, ka pirmajā Komitejas balsojumā Komiteja ar vienas balss pārsvaru nobalsoja pret Omānas izslēgšanu no Pasaules mantojuma saraksta, dodot tai iespēju izstrādāt jaunu vietas menedžmenta un saglabāšanas plānu un iekļaujot to apdraudēto pasaules mantojuma vietu starpā.

Neskatoties uz pirmo Komitejas balsojumu, Arābijas oriksu rezervāts ar otrreizēju Komitejas balsojumu tika izslēgts no Pasaules mantojuma saraksta, radot precedentu, ka, pirmkārt, pēc dalībvalsts lēmuma Pasaules mantojuma vieta var tikt izslēgta no Pasaules mantojuma saraksta, nevis otrādi – ka izdzēšana ir kā galējais līdzeklis un pēdējais mērs, ja vietas īpašas nozīmes vērtība ir zudusi. Otrkārt, ka dalībvalsts atklāti pārkāpjot Konvencijas noteikumus un pienākumus darīt visu iespējamo Pasaules mantojuma vietas saglabāšanai, tomēr ir panākusi savu, upurējot vietas īpašās nozīmes universālo vērtību pret ekonomiskajiem ieguvumiem. Treškārt, neskatoties uz to, ka līdz ar šo lēmumu tiek uzturēta un nodrošināta Pasaules mantojuma saraksta uzticamība attiecībā uz vietu īpašās nozīmes universālo vērtību saglabāšanu, šis lēmums tomēr pierāda, ka Komiteja ir cietusi neveiksmi nosargāt šo konkrēto Pasaules kultūras mantojuma vietu un pārāk ātri piekāpusies, atsakoties no šīs mantojuma vietas.

Komitejas stratēģisko mērķu piektais C – Sabiedrība (Community)

31. sesijas darba kārtībā izskatītie jautājumi patiešām bija cieši saistīti viens ar otru, dodot gan bagātu materiālu argumentiem, gan arī metot vairākus nopietnus izaicinājumus. Viens no šādiem jautājumiem bija analizējot Komitejas stratēģiskos mērķus jeb tā sauktos „4C – Credibility, Conservation, Capacity building and Communication” – vairot mantojuma saraksta uzticamību, nodrošināt kvalificētu mantojuma vietu saglabāšanu, veicināt izaugsmi mantojuma jomā un sekmēt komunikāciju mantojuma saglabāšanas jautājumos. 4C stratēģiskie mērķi tika izstrādāti Komitejas 26. sesijā Budapeštā 2001. gadā.

31. sesija Komitejas stratēģiskos mērķus papildināja ar vēl vienu mērķi – attiecībā uz sabiedrību (5th C – Community). Šī uzsvara mērķis ir vērst uzmanību, ka ikviens darbs un aktivitāte kultūras mantojuma saglabāšanas labā ir jāveic ar vietējās sabiedrības līdzdalību un atbalstu, kā arī iespējamu konfliktējošu interešu samierināšanu un uz mieru mērķētu diskusiju. Kultūras mantojuma veiksmīga saglabāšana un izpratne balstās uz vietējās sabiedrības klātesamību un pašas apziņu par vietas nozīmīgumu un vērtīgumu.

Galvenokārt šī ideja tika virzīta no Komitejas vadītāja Te Heuheu puses, kurš pats iezīmē pavērsienu UNESCO vēsturē, jo pirmo reizi Pasaules mantojuma Komitejas vadītājs bija iezemietis (Maori). Šādi jo vairāk uzsverot, ka mantojuma saglabāšanas idejas pamatā ir sabiedrība un tās nepārtraukta saistība ar savu mantojumu, sava paša mantojuma izjūta un vēlme to interpretēt un nodot nākamajām paaudzēm. Mantojums var pastāvēt, ja pastāv interese, cieņa, rūpes un zināšanas par to. Vietējās sabiedrības līdzdalība mantojuma kopšanā un uzturēšanā ir ikvienas sabiedrības tiesības un pienākums, kā arī veids, kā nodrošināt sociālu labklājību un ilgtspējīgu attīstību.