EN | RU
AAA

UNESCO
Latvijas Nacionālā komisija
Reģ. Nr. 90000089305
Pils laukums 4 – 206,
Rīga, LV 1050
Tālrunis: +371 67 325 109
Fakss: +371 67 222 762
E-pasts: office@unesco.lv
latvijas dargumi
14.04.15.

Baiba Moļņika: Ir jānovērtē nemateriālā kultūras mantojuma iespējas kultūras daudzveidības izpratnē un sociālajā integrācijā

10. aprīlī UNESCO Latvijas Nacionālās komisijas ģenerālsekretāres p.i. Baiba Moļņika piedalījās seminārā „Mazākumtautību folkloras kolekcijas Latviešu folkloras krātuvē”, kurā dalībnieki tika iepazīstināti ar īpašām kolekcijām Latviešu folkloras krātuvē – Latvijas krievu, baltkrievu, vācu, čigānu, ebreju un citu tautu folkloras vākumiem un to pieejamību digitālajā arhīvā www.garamantas.lv.

Baiba Moļņika, UNESCO Latvijas Nacionālās komisijas ģenerālsekretāres p.i.

Man ir patiesi liels prieks un pagodinājums Jūs šodien uzrunāt dziļi simboliskā vietā, jo Gaismas pils kore vienlaicīgi ir arī stikla kalna virsotne, kurā, kā tautas pasakā minēts, varēja uzjāt tikai tas tēva dēls, kurš bija gana stiprs un spēcīgs savā garā un ideālos. Tautas pasakās un dainās uzkrātās gudrības ir mūs stiprinājušas agrāk un turpina to darīt, lai no paaudzes paaudzē tiktu nodota vērtībizpratne.

2003. gadā tika pieņemta UNESCO Konvencija par nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanu. Pirmo reizi starptautiska tiesību dokumenta pašā sirdī tika ielikts cilvēks kā vērtība. Dažādu kopienu, tautību un indivīdu zināšanas, prasmes un dzīvesveids beidzot starptautiskajā vidē no aizsardzības un saglabāšanas viedokļa tika nostādīts līdzvērtīgās pozīcijās materiālajiem kultūras un dabas pieminekļiem.

Lai gan šī Konvencija ir uzskatāma par skaistu un cēlu nemateriālā kultūras mantojuma vērtību manifestāciju vispasaules līmenī, jebkuras vērtības iekļaušana Konvencijas veidotajos sarakstos uzliek arī pienākumus to saglabāšanai, aizsardzībai un atpazīstamības vairošanai globālās sabiedrības priekšā.

Mūsdienu globalizētajā un mainīgajā vidē nemateriālā kultūras mantojuma vērtības ir īpaši trauslas un apdraudētas, tādēļ jebkurš dokumentāru liecību kopums, kas fiksē un palīdz izprast šīs vērtības, ir neatsverams. Turklāt informācija, ko šie dokumenti sniedz, palīdz korekti interpretēt nemateriālā kultūras mantojuma tradīcijas un to attīstību, kā arī, ja nepieciešams, dod vērtīgas atsauces apdraudētu, pilnībā vai daļēji zudušu tradīciju atjaunotnei.

2003. gada Konvencija vienlaikus no kultūru daudzveidības un sabiedrības integrācijas viedokļa nav viennozīmīgi vērtējama. Tradīcijas, kas ar Konvencijas veidoto reģistru palīdzību tiek izceltas starptautiskā līmenī, bieži vien savu unikalitāti ir iemantojušas, vien tāpēc, ka kopienas, kuras tās gadu gaitā piekopušas un nodevušas nākamajām paaudzēm, bijušas stigri izolētas un nav pieļāvušas ciešāku integrāciju ar citām kultūrām. Savukārt ar citām tradīcijām ir tieši pretēji, to vienreizīgums, vērtība un UNESCO sniegtā atzinība iegūta, pateicoties kopienu un indivīdu prasmei vienoties, veidot starpkultūru dialogu un dažādās kultūras izpausmes sakausēt vienotā tradīciju kopumā.

Ne velti šo iemeslu dēļ jāpiesauc vien 2 gadus vēlāk – 2005. gadā izveidotā UNESCO Konvencija par kultūras izpausmju daudzveidības aizsardzību un veicināšanu, kuras dzimšanai par iemeslu bija 2001. gada traģiskie 11. septembra notikumi un tajā pašā gadā UNESCO Ģenerālās konferences pieņemtā UNESCO Vispārējā deklarācija par kultūras daudzveidību. Šie notikumi lika starptautiskajai sabiedrībai mobilizēties spēcīgai un ātrai atbildei augošajiem terorisma draudiem, kas sakņojās dažādajā kultūras un tradīciju izpratnē dažādos pasaules reģionos.

Gan Deklarācija, gan tai sekojošā Konvencija ir apliecinājums UNESCO darbības intelektuālajam un ētiskajam raksturam, kā arī UNESCO misijai vairot miera kultūru pasaulē ar izglītības, zinātnes un kultūras palīdzību. Šie dokumenti ne tikai atgādina par dažādu kultūru, valodu un reliģiju tiesībām vienlīdzīgai līdzās pastāvēšanai un nepārtrauktai mijiedarbībai, bet arī aicina kopīgi meklēt atbildes, kādā dzīves telpā mēs un mūsu bērni gribētu dzīvot šodien un nākotnē.

Šogad 2005. gada Konvencijai aprit 10 gadi, un tas ir zīmīgs atskaites punkts plašākai diskusijai par sinerģiju starp nemateriālo kultūras mantojumu, kultūru daudzveidību un sabiedrības integrāciju.

Latvija var lepoties vismaz ar diviem izciliem piemēriem šādai diskusijai. Viens no tiem ir Latvijas Nacionālā vēstures muzeja glabātais dokumentārā mantojuma kopums, kas iemūžina tradicionālās prasmes un dzīvesveidu Latvijā Agrārās reformas laikā, dokumentējot, piemēram, tādu Latvijas mazākumtautību kā čigānu krāšņās kultūras tradīcijas. Novērtējot attiecīgo tradīciju dokumentējošo fotonegatīvu vērtību, tie iekļauti UNESCO programmas “Pasaules atmiņa” Latvijas nacionālajā reģistrā. Šī atzinība ir simbolisks apliecinājums mūsu vērtībizpratnei un parāda to, kā mēs vēlamies sevi ierakstīt visas cilvēces vēstures un kolektīvās atmiņas grāmatā, izceļot stāstus par kultūru Latvijā visā tās krāšņumā un daudzveidībā.

Savukārt otrs piemērs ir Latvijas folkloras krātuves glabātais Dainu skapis, kura vērtība ir atzīta starptautiski, to iekļaujot UNESCO programmas “Pasaules atmiņa” Starptautiskajā sarakstā. Dainu skapis ir ne tikai vērtīgs izziņas avots, kas stāsta par mūsu tradīcijām, bet tā saturs – dainas ir mūsu Dziesmu svētku ass un mugurkauls. Šie svētki ir iekļauti UNESCO Cilvēces nemateriālā kultūras mantojuma reprezentatīvajā sarakstā un ir lielisks integrācijas piemērs, kur latvieši, mazākumtautību un diasporas pārstāvji vienojas nemateriālā kultūras mantojuma vērtību manifestācijā, demonstrējot savu labo gribu un apņemšos kopt šo mantojumu un nodot to nākamajām paaudzēm.

Tādēļ es vēlos pateikties Latviešu folkloras krātuvei par tās atbildīgo darbu gadu no gada apkopjot liecības par visdažādākajām kultūras izpausmēm Latvijā un rūpīgi sekojot arī mūsdienu prasībām, darot Latvijas mazākumtautību folkloras materiālus pieejamus digitālajā vidē un domājot par jauniem sadarbības mehānismiem šī mantojuma izcelšanai.