EN | RU
AAA

UNESCO
Latvijas Nacionālā komisija
Reģ. Nr. 90000089305
Pils laukums 4 – 206,
Rīga, LV 1050
Tālrunis: +371 67 325 109
Fakss: +371 67 222 762
E-pasts: office@unesco.lv
latvijas dargumi
16.04.20.

Mācīšanās ģimenē un kopienā: ko varam mācīties no pasaules pieredzes?

Foto: (c) Pixabay

Covid-19 pandēmija ir mainījusi mūsu dzīves un veidu, kā strādājam, mācāmies un komunicējam ikdienā. Turklāt šīs pārmaiņas ir ienākušas strauji un negaidīti priekš daudziem pasaules iedzīvotājiem un izgaismo arī līdzšinējos sabiedrības un izglītības izaicinājumus un iespējas.

UNESCO Mūžizglītības centra rīkotajos vebināros par mācīšanos ģimenē, kopienā, kā arī augstākās izglītības iestāžu darbu Covid-19 krīzes laikā pieredzē dalījās izglītības eksperti un augstskolu pārstāvji no Īrijas, Polijas, Pakistānas, Vācijas, Ēģiptes, Lielbritānijas, Čīles un Etiopijas, kas iesaistījušies UNESCO “Izglītības pilsētu” tīklā, stāstot par risinājumiem izglītības nodrošināšanā savās pilsētās.

Šeit apkopotas dažas vebināros gūtās atziņas. Tiešsaistē tie pieejami UNESCO Mūžizglītības institūta Youtube kanālā: https://www.youtube.com/watch?v=oTMeiFgBZ_k&list=PLivu_GCiL2mjYQOp64hcvzGNsC75QKSLw

Neformālās un ikdienas izglītības nozīmes atzīšana
Šis krīzes laiks ir devis iespēju paskatīties uz izglītību no cita skatu punkta un novērtēt izglītības formas, kas iepriekš tikušas marginalizētas vai atstātas novārtā, tostarp neformālā izglītība un ikdienas izglītība. Daudzas pilsētas šobrīd paļaujas uz mācīšanos ģimenēs un kopienās, iesaistot gan vecākus, gan iespēju robežās vecvecākus.  Piemēram, Hamburgā darbojas ģimenes izglītības programmas, kas īpaši mērķētas imigrantu ģimenēm un vērstas uz starpkultūru un starppaudžu mācīšanos, izmantojot radošas mācību metodes, piemēram, stāstniecību un mākslas izglītību. Galvenais uzsvars tiek likts uz komunikācijas turpināšanu krīzes laikā un drošas vides veidošanu, lai paustu savas emocijas, bailes, satraukumu.  Īpaši svarīgi ir ieklausīties bērnu teiktajā, saprast viņu izjūtas, jautājumus un uz tiem pārdomāti atbildēt. Katras ģimenes ceļš izglītībā ir atšķirīgs, un tas ierakstās katras ģimenes individuālajā stāstā.

Esošie sadarbības tīkli – atbalsts krīzes situācijā
Daudzām pilsētām, kas iesaistījušās UNESCO “Izglītības pilsētu” tīklā, jau pirms krīzes bija izveidotas sadarbības platformas. Piemēram, Polijā, Gdiņā darbojas Senioru universitāte, piedāvājot tiešsaistes kursus psiholoģijā, ģenealoģijā u.c. Krīzes laikā tā darbība ir paplašinājusies, nodrošinot tiešsaistes mākslas, teātra, sporta nodarbības, kā arī aplikācijas atmiņas trenēšanai. Arī iepriekš izveidotie Kaimiņu centri Gdiņā tagad sniedz psiholoģisku atbalstu krīzē nonākušajiem gan pa tālruni, gan e-pastā, kā arī dod praktiskus padomus, piemēram, kā gatavot veselīgus kārumus. Līdzīga iniciatīva darbojas arī Korkā, Īrijā, kur aktīvi noris kopienu mācīšanās process. Talkā nāk arī bibliotēkas, zinātnes centri, sporta centri un nevalstiskās organizācijas, gan piedāvājot tiešsaistes nodarbības, izglītojošus televīzijas raidījumus, gan sniedzot psiholoģisku atbalstu un kopienas sajūtu.

Arī augstākās izglītības iestāžu darbs ir būtiski mainījies. Tās ne tikai nodrošina studiju procesu tiešsaistē, bet sniedz atbalstu vietējai kopienai krīzes situācijā. Piemēram, Glāzgovas Universitāte sadarbībā ar muzejiem un citām izglītības un kultūras iestādēm piedāvā atvērto lekciju ciklu par mākslu krīzes laikā, ASV jaunāko laiku vēsturi, sociālo psiholoģiju u.c. Atvērtie kursi dažādās platformās tiek piedāvāti arī Ēģiptē un Čīlē. Liels uzsvars tiek likts uz tādām iedzīvotāju grupām kā seniori, maznodrošinātie u.c., kuru pieeja mūžizglītībai var būt ļoti ierobežota. Daudzās augstskolās ir izvietotas Covid-19 testēšanas laboratorijas, kā arī studenti aktīvi piedalās gan pārtikas nodrošināšanas kampaņās, gan izglītības projektos t.s. mazaizsargātākajām iedzīvotāju grupām, piemēram, bēgļiem, imigrantiem.

Kopienas, kas jau pirms krīzes ir iemācījušās sadarboties, dalīties zināšanās un resursos, krīzes laikā ir spēcīgākas un pašpietiekamākas.

Mācās visi
Situācija pasaulē ir dažāda. Ir valstis, piemēram, Pakistāna, kurās ģimenes mācīšanās var būt izaicinājums gan tādēļ, ka ne visi ģimenes locekļi prot lasīt un rakstīt, gan tādēļ, ka ir dažādas izpratnes par lomām un pienākumiem ģimenē. Piemēram, var rasties situācija, ka slodze sievietēm Covid-19 krīzes laikā pat trīskāršojas un laiks jāsadala starp darbu, mājas soli un bērnu mācīšanu, tādēļ krīzes laikā jāuzsver, ka mācās visi un apgūst ne tikai skolas programmu, bet arī jaunus sadzīves modeļus un pienākumu sadali. Arvien vairāk bērnu izglītošanā aicina iesaistīties gan tēvus, gan vecvecākus. Turklāt tēvu iesaistīšana ir aktuāla arī Eiropas pilsētām.

Šis laiks ir nozīmīgs arī digitālo prasmju apgūšanai. Liels izaicinājums ir ne vien pieeja tehnoloģijām, bet arī prasme tās lietderīgi izmantot. Pieejas jautājums tiek risināts dažādi, iesaistot valsts un pašvaldību institūcijas, kā arī sadarbojoties ar uzņēmējiem, bet digitālo prasmju apguve ir izaicinājums katram indivīdam – neatkarīgi no vecuma un profesijas.

Krīzes laiks ir apstiprinājis, ka mācīšanās nekad nebeidzas un to nevar uzticēt tikai formālās izglītības iestādēm – skolām, universitātēm, izglītības centriem. Katram šis ceļš ir individuāls un visa mūža garumā, taču veiksmīgāk krīzi pārvarēs to pilsētu iedzīvotāji, kurās tiks sniegts praktisks un psiholoģisks atbalsts izglītībai ģimenē un kopienā, kā arī uzturēta saliedēta un radoša mūžmācīšanās kopiena.

Informāciju sagatavoja:
Ilze Dalbiņa, UNESCO LNK Izglītības sektora vadītāja