EN | RU
AAA

UNESCO
Latvijas Nacionālā komisija
Reģ. Nr. 90000089305
Pils laukums 4 – 206,
Rīga, LV 1050
Tālrunis: +371 67 325 109
Fakss: +371 67 222 762
E-pasts: office@unesco.lv
08.04.14.

Baiba Moļņika: Iekļaujošās izglītības jautājumi globālajā dienas kārtībā

Diskusijā „Iekļaujoša izglītība Latvijā – problēmas un risinājumi”  

2014. gada 8. aprīlī

Kad 2008. gadā izglītības un zinātnes ministri no 153 valstīm satikās starptautiskā konferencē Ženēvā un lēma, ka iekļaujošā izglītība ir ceļš nākotnē, šķita, ka vajadzētu notikt straujam pagriezienam, pieejas maiņai no bērna kā problēmas uz sistēmu kā problēmu, proti, sistēmas nespēju atbilst bērnu dažādajām vajadzībām. Izglītības politikas veidotāji tika aicināti pārdomāt, kas būtu nepieciešams, lai šāda pieeja varētu īstenoties. Protams, ka vispopulārākā atbilde bija finansējums jeb resursi, kuru iztrūkums vienmēr ir bijusi ļoti aktuāla tēma gan lokāli, gan globāli. Blakus tam tika izdalītas tādas jomas kā – bērnu agrīnā aprūpe un izglītība, mācību metožu diferenciācija, īpašu uzmanību pievēršot IKT integrācijai izglītības procesā, formālās un neformālās izglītības mijiedarbības pilnveidošanai un skolotājiem, viņu gatavībai sastapties ar dažādību, to novērtēt un atbilstoši rīkoties, lai sasniegtu rezultātu.

Tad kāpēc 2014. gadā, veicot pārskatu par stratēģisko mērķu īstenošanu izglītībā, mums nākas secināt, ka no 650 miljoniem bērnu pasaulē, kas ir pamatskolas vecumā, 38% neapgūst pamatzināšanas un 120 miljoni izkrīt no izglītības procesa, pat nepabeiguši pirmās 4 klases? Globālais izglītības pārskats rāda, ka zaudējums, kas radies nekvalitatīvas izglītības dēļ, veido 10% no globālajiem izdevumiem izglītības attīstībai kopumā, un tas ir 129 miljardi dolāru. Vēl dramatiskāks ir pieaugušo, vakardienas bērnu un jauniešu rakstpratības līmenis – sasniedzot 774 miljonus rakstīt un lasīt nepratējus. Un vienīgais, ar ko tā īsti varam palepoties, atskatoties uz visu sešu stratēģisko mērķu izpildi pasaulē, ir bērnu agrīnās izglītības un aprūpes, kā arī sākumskolas un pamatskolas pieejamības paaugstināšanās, kas ir daudz par maz, ja mēs vēlamies runāt par kvalitatīvu iekļaujošu izglītību. Pieejamība vien nevar nodrošināt kvalitāti. Ja, piemēram, bērnu ar attīstības traucējumiem iesaista vispārējās izglītības iestādē bez atbilstoša atbalsta, mācību materiāliem un zinošiem skolotājiem, iecerētie rezultāti var izpalikt. Globālais izglītības pārskats vislielāko akcentu kvalitātes nodrošināšanā liek uz skolotājiem, izvirzot vairākas stratēģijas skolotāju izglītošanai, piesaistei un tālākizglītībai. Viens no būtiskajiem aicinājumiem ir skolotājiem iemācīties laicīgi saskatīt un spēt palīdzēt bērniem ar mācīšanās un uzvedības traucējumiem. Turklāt progresu darbā ar šādiem bērniem uzskatīt par vienu no vadošajiem kritērijiem skolotāju darbības novērtējumā, kam automātiski vajadzētu attiekties arī uz skolas vērtējumu un dažādām reitingu tabulām.

Tomēr vai tikai skolotājus mēs varētu uzskatīt par laimes atslēgu ceļā uz kvalitatīvu un iekļaujošu izglītību? Lai sameklētu atbildi uz šo jautājumu, aicinu jūs atcerēties 4 izglītības pīlārus, kurus par vadošajiem 21. gadsimta izglītības ēkas celšanā izvirzīja Žaka de Lora vadītā komisija – mācīties zināt, mācīties darīt, mācīties būt un mācīties dzīvot kopā. Ja diviem pirmajiem pīlāriem – mācīties zināt un mācīties darīt – ir bijusi pievērsta nedalīta uzmanība, jo īpaši mēģinot darba tirgu sasaistīt ar izglītību, tad divi citi pīlāri – mācīties būt un mācīties dzīvot kopā – ir palikuši it kā otrajā plānā, jo to īstenošanas indikatori ir grūti nospraužami, sasniegumi ir grūti novērtējami un tamlīdzīgi. Taču tieši šajos pīlāros slēpjas iekļaujošās izglītības būtība, jo tie mums blakus darba tirgum liek domāt par tik būtiskām lietām, kā personības pašrealizācija un socializācija. Vēl vairāk – aizvien skaidrāk pasaulē ir parādījusies nepieciešamība saistīt kopā izglītību ar vides, ekonomikas un sabiedrības ilgtspējīgu attīstību, mācību priekšmetu apgūšanu aizstājot ar mācību procesiem – mācīšanos mācīties, mācīšanos kļūt un mācīšanos pārveidot.

Līdz ar to priekšplānā iznāk attieksmes jautājumi un iekļaujošās izglītības īstenošanai tik svarīgi vārdi kā – iekļaujoša vide (šeit saprotot ne tikai fizisko, bet daudz vairāk emocionālo un sociālo vidi), vecāku un sabiedrības iesaiste izglītības nodrošināšanā, mazinot barjeru starp pasauli šeit un tur ārā, kā arī nepieciešamība meklēt jaunas metodes skolēnu darbības novērtējumam, jo īpaši akcentējot skolēnu pašvērtējumu un digitālās novērtēšanas metodes.

LU realizētais projekts par sistēmas veidošanu sociālās atstumtības mazināšanai līdz šim jau ir ļoti daudz devis, lai skolām un pašvaldībām piedāvātu vadlīnijas, metodiskos materiālus un programmas, gan domājot par sadarbību, gan par vidi, gan par novērtēšanas programmām. Es ļoti ceru, ka iesāktais darbs turpināsies, jo tas ir  nepieciešams katras personības vispusīgai attīstībai.

Ja es savu uzrunu sāku ar ieskatu pagātnē, t.i 2008. gadu, tad nobeigšu to ar 2015. gadu, kad noslēgsies Tūkstošgades attīstības un globālās kustības „Izglītība visiem” mērķi. Visas pasaules uzmanība jau šobrīd ir centrēta uz laiku pēc 2015. gada – vai izglītībai izdosies iekarot pirmo vietu attīstības mērķos, kā to aicināja ANO ģenerālsekretārs, vai tā būs ciešāk saistīta ar vides ilgtspējīgu attīstību un vai spēsim vienoties, kādas prasmes – darba un dzīves – būs nepieciešams nākotnes pilsoņiem un kādi būs ceļi, kā to panākt. UNESCO ir sagatavojusi pozīciju, kuru apspriedīs augsta līmeņa sanāksmē maijā, kur par virsmērķi izglītībā tiek izvirzīta kvalitatīvas un iekļaujošas mūžizglītības nodrošināšana, par atskaites punktu ņemot 2030. gadu. Ļoti gribētos cerēt, ka, turpinot diskusijas, pasaules valstīm izdosies vienoties ne tikai par to, pret ko mēs iestājamies, proti, pret nabadzību, sociālo atstumtību un tml., bet iet pretim patiesi iekļaujošas un ilgtspējīgas vides un sabiedrības veidošanai, ko tuvināt katrs no mums aicināts jau šodien.